Iecavas
novads
IEsaistās
Seko: twitter facebook draugiem rss

100 novadnieki

05-01-2017 0

Gaidot Latvijas simtgadi, ko atzīmēsim 2018. gadā, atceramies cilvēkus, kuri dažādos laikos bijuši saistīti ar Iecavu un atstājuši paliekošas pēdas mūsu valsts vēsturē.

VERNERS TEPFERS (1893.g.8.oktobris-1958.g.22.novembris) dzimis Iecavas aptiekas provizora Krišjāņa Tepfera un Marijas Hermīnes (dzimušas Valteres) ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Karlhofa privātskolā Jelgavā, pabeidzis Jelgavas ģimnāziju. 1916. gadā absolvējis Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti. Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada decembrī iesaukts Krievijas impērijas armijā. Dienējis 95. rezerves kājnieku pulkā, bet no 18. jūlija latviešu strēlnieku rezerves kājnieku pulkā. 1918. gada februārī Tērbatā, kur bija dislocēts pulks, atvaļināts no dienesta, Vācijas okupācijas laikā līdz martam atradies vācu gūstā. Pēc atbrīvošanas atgriezies dzimtajā Iecavā, kur no maija strādājis par pagasta rakstvedi, bet no septembra - par vācu valodas skolotāju Rīgā. 1918. gada 20. decembrī kopā ar jaunāko brāli Jāni iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienestā ieskaitīts kā leitnants Atsevišķajā studentu rotā. 1919. gada 13. februārī iecelts par Kara tiesas sekretāru, no 15. līdz 27.februārim kā ierindas karavīrs piedalījies cīņās pret Sarkano armiju Atsevišķās studentu rotas sastāvā. 1919. gada jūnijā iecelts par Kara tiesas prokurora palīgu. No 8. līdz 27.oktobrim Studentu rotas sastāvā cīnījies par Rīgu pret bermontiešiem. 10. oktobrī, kad bermontiešu bruņuvilciens centās šķērsot Jauno dzelzs tiltu, zem stipras artilērijas uguns V.Tepfers izgriezis tiltu, tā neļaujot bruņuvilcienam tikt pāri Daugavai. Par to 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Iecelts par Kara tiesu pārvaldes priekšnieku un virsprokuroru. Pakāpeniski paaugstināts, 1927.gadā par pulkvedi un 1937.gadā par ģenerāli. Bijis Kara muzeja padomes priekšsēdētājs (1934.-1940.), Latvju-zviedru un Latvju-itāļu tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs. 1939.gadā iecelts par Kara ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku. 1940. gada oktobrī atvaļināts. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam Pieminekļu valdes priekšnieks. No 1944. gada jūlija līdz 1946. gadam Latvijas Centrālās Padomes (LCP) priekšsēdētājs. Rakstījis periodikā par kara vēstures un militāriem jautājumiem. 1944. gadā devies uz Zviedriju, nogādājot lielāko daļu informācijas, kuru LCP bija savākusi par stāvokli vāciešu okupētajā Latvijā. Sadarbojies ar ASV un Lielbritānijas specdienestiem saistībā ar viņu interesi par situāciju Latvijā un pretošanās kustības izveidošanu. Miris 65 gadu vecumā Stokholmā.

No Tepferu dzimtas arhīva un interneta avotiem.

 

Pedagoģijas doktors MIHAILS GORSKIS dzimis 1950.gada 16. maijā Daugavpilī. Vidējo izglītību guvis Daugavpils 5.vidusskolā, bet augstāko - Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas tehnoloģijas fakultātē un Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Kopš 1972. gada 14. novembra strādā Iecavas vidusskolā, kur mācījis ne tikai ķīmiju, bet arī arī dabaszinības, bioloģiju, angļu valodu un rasēšanu. Kopš 1975. gada ir bijis Bauskas rajona ķīmijas skolotāju metodiskās apvienības vadītājs, pēc teritoriālas reformas  kļuvis par Iecavas novada ķīmijas skolotāju metodiskās apvienības vadītāju, ir portāla www.kimijas-sk.lv veidotājs un zinātniskais redaktors. Viņa skolēni katru gadu izstrādā zinātniski pētnieciskos darbus. Šo darbu lasījumi notiek gan Latvijā, gan ārzemēs. M. Gorskis reizi mēnesī Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē vada nodarbības skolēniem par ķīmijas uzdevumu risināšanu. Pateicoties skolotāja personībai, paveiktajam darbam un sasniegtajiem rezultātiem, gan Iecavas, gan Latvijas vārds izskanējis pasaulē. Vairāki no viņa bijušiem skolēniem saistījuši savu karjeru ar ķīmiju.M. Gorskis darbojas Latvijas ķīmiķu asociācijā, ir vairāku ķīmijas mācību grāmatu autors, kā arī eksperts Eiropas Sociālā fonda projektā «Dabaszinības un matemātika». M. Gorskis veic pētniecisko darbību; kopš 2007. gada ir asociētais profesors ķīmijas nozarē ķīmijas didaktikas apakšnozarē. Skolotājs Gorskis aktīvi piedalās Valsts Izglītības satura centra darbā, ir ilggadējs ārštata metodiķis, pārbaudes darbu eksperts, uzdevumu autors un centralizēto eksāmenu darbu vērtētājs. Saņēmis skolas un novada pašvaldības apbalvojumus, nominēts kā Iecavas Gada cilvēks, Luda Bērziņa prēmijas laureāts, Valērijas Seiles konkursa laureāts, Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Gada balvas laureāts, Ata Kronvalda prēmijas laureāts, AS «Grindex» Gada balvas laureāts.

No Iecavas vidusskolas un «Iecavas Ziņu» arhīva.

 

Diplomāta JĀŅA VESMAŅA mūža gājums sākās 1877.gada 3.maijā lauksaimnieka ģimenē Zālītes (Grienvaldes) pagastā. Jaunais zemgalietis beidza Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļu ar pirmās šķiras diplomu, ieguva virsskolotāja tiesības un strādāja par pedagogu vairākās Rīgas mācību iestādēs. Uzrakstīja vairākas mācību grāmatas un bija Latvijas skolotāju biedrības priekšsēdētājs. Pirmā pasaules kara laikā nokļuva Krievijā, kur, strādājot Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā Petrogradā, pārzināja no Rīgas evakuēto fabriku darbības atjaunošanu Iekškrievijā un to finansēšanu, piedalījās kara rūpniecības uzņēmumu darba organizēšanā. 1919. gada beigās atgriezās dzimtenē un no 1920. gada marta vadīja Starpresoru komisiju rēķinu nokārtošanai ar Igauniju. Aprīlī Vesmani iecēla par Latvijas delegācijas locekli miera sarunām ar Krieviju, un no maija viņš bija delegācijas priekšsēdētājs, kas 1920. gada 11. augustā Rīgā parakstīja Latvijas—Krievijas miera līgumu. 20.septembrī viņu iecēla par Latvijas sūtni Krievijā. 1922. gada 7. un 8. oktobrī notikušajās vēlēšanās J. Vesmanis ieguva 1.Saeimas deputāta mandātu. Kopā ar Gustavu Zemgalu, Kārli Skalbi, Pēteri Berģi un citiem deputātiem izveidoja sešu vīru lielu Demokrātiskā centra frakciju. Līdztekus darbam parlamentā viņš kopš 1923. gada rediģēja dienas laikrakstu «Latvijas Vēstnesis».
1925. gada beigās, izpildījis deputāta un redaktora pienākumus, J. Vesmanis diendienā turpināja piedalīties valsts saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija Kultūras fonda un Lāčplēša Kara ordeņa domes loceklis, lasīja lekcijas Latvijas tautas universitātē un rakstīja presē. Liktenīgajā 1941. gada 14. jūnijā J. Vesmani kopā ar tūkstošiem cilvēku iesēdināja lopu vagonos, lai nogādātu Kirovas apgabala Vjatlagā. Tur 1942. gada 13. jūnijā viņš aizgāja mūžībā.

No interneta resursiem, R. Treija publikācijas www.vestnesis.lv

 

Draudzes priekšnieks un pagasta vecākais JURIS SIETIŅŠ (1865-1942) saimniekoja «Sietiņu» mājās līdz 1. Pasaules karam. Apprecējās ar skolotāju Amaliju, un viņu ģimenē bija četri bērni: Hugo, Marija, Margarita un Juris. Sākoties 1. Pasaules karam, aizbrauca bēgļu gaitās. Pēc kara J. Sietiņš atgriezās Latvijā bez sievas, jo viņa bija mirusi no vēdera tīfa.
J. Sietiņš 1920. gada 20. martā tika ievēlēts par priekšnieku Iecavas-Lambārtes evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur darbojās līdz mūža beigām - 22 gadus. Viņš aktīvi darbojās kara sapostītās baznīcas atjaunošanā. Kārtība tika ieviesta 24 pagasta kapsētās, daudzās kapsētās uzbūvēti zvanu torņi. Katrā kapsētā tika izveidota kapu komiteja, kas pārraudzīja kārtību. Tika rīkoti kapu svētki ar pūtēju orķestra un koristu piedalīšanos, atzīmētas arī mirušo piemiņas dienas.
1923. gada 13. janvārī Juris Sietiņš ievēlēts par Iecavas pagasta vecāko. Pēc tam ievēlēts atkārtoti un šajā amatā darbojies 17 gadus, līdz 1940. gadam. Daudz uzmanības viņš veltījis Iecavas pagasta saimnieciskajai atjaunošanai un kultūras dzīvei. Bija jāremontē sapostītās skolas. J. Sietiņš vāca līdzekļus daudzbērnu ģimenēm un trūkumcietējiem, organizēja saziedoto mantu izpārdošanu «bazāros». Lai iegūtu naudas līdzekļus, rīkoja koncertus, loterijas un daudzus citus pasākumus. Pagasts deva naudu Brīvības pieminekļa celtniecībai. Pagasta vecākais aktīvi sadarbojās ar aizsargu organizāciju un ugunsdzēsēju biedrību, bija Iecavas slimnīcas saimnieciskās darbības kurators, veicināja Iecavas sanitāro pulciņu-kopu darbību. Par aktīvo darbību viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1942. gadā Iecavas slimnīcā mirušo Juri Sietiņu ar lielu godu, piedaloties daudziem cilvēkiem, izvadīja no Iecavas baznīcas un guldīja Baznīcas kapsētā pie mazajiem vārtiņiem (attēlā).

No «Iecavas Ziņu» arhīva.

 

OTĪLIJA KAŽA - pinēja, Tautas daiļamata meistare - dzimusi 1891.gadā Zālītes pagasta «Ķempju» mājās saimnieku ģimenē, jaunākā no 11 bērniem. Otīlija bija enerģiska un strādīga, bet skolas gudrības apgūt nepadevās. Pie rokas viņai vienmēr bija nazis; no sprungulīšiem tapa dažādi dzīvnieciņi. Drīz vien ar matadatas palīdzību no egles saknēm tapa arī pītas cibiņas. 16 gadu vecumā Otīlija devās uz Jelgavu, jo baltveļas mazgāšana un gludināšana likās labāka, nekā precības ar pavecu vīru. Sākās darba dzīve Jelgavā, vēlāk Rīgā. Kad Otīlija strādāja ārsta Kivicka ģimenē, tās jaunākā meita Helga piedāvāja uzpīt groziņu diegu galiem. Tā sākās Otīlijas ceļš uz mākslu. Viņas darbu pirmā izstāde tika iekārtota T. Zaļkalna darbnīcā, kur Otīlija apmeklēja tēlniecības nodarbības. Atsauksmes bija labas un 1934. gadā sākās piedalīšanās īstās izstādēs. Darbi ieguva zelta medaļas 1935. gada Briseles pasaules izstādē, 1937.gada Parīzes internacionālajā mākslas un tehnikas izstādē, 1938. gada Berlīnes starptautiskajā amatu izstādē. Latvijā zelta medaļas saņemtas 1937.gadā Zemgales apgabala izstādē Jelgavā un Latvijas daiļamatniecības izstādē.     
O. Kaža strādāja ar salmiem un egļu un priežu saknītēm. Lietoja dzijas krāsas, vēlāk alkšņu, sīpolu krūkļu mizas. Katru darbu veica precīzi, lietojot pašdarinātus instrumentus - kaula āķīšus, kāsīšus. Uz gatavajiem darbiem nebija nevienas plūksniņas, tās viņa izravēja ar pinceti. Labprāt savus darbus dāvināja draugiem - Antai Klintij, Lilitai Bērziņai. LPSR Mākslinieku savienībā O. Kaža uzņemta 1945.gadā. Slimība pārvilka svītru 1957.gadā plānotajai personālizstādei. Tā tika sarīkota 1962. gada februārī Bauskas muzejā jau pēc viņas nāves. Tagad mākslinieces darbi atrodas muzejos un pie privātpersonām. O. Kaža mirusi 1958. gada 12.augustā, apglabāta Rīgas Meža kapos.

Attēlā: O.Kažas pītais dekoratīvais šķīvis Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijā.
Izmantoti Iecavas vidusskolas muzeja un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja materiāli.

 

Pedagogs, vēsturnieks, izglītības un pašvaldību darbinieks Jānis Aberbergs-Augškalns dzimis 1878.gada 5.septembrī Iecavas pagasta «Pīlēs». Pēc Bauskas reālskolas absolvēšanas nokārtojis nepieciešamos eksāmenus un ieguvis tautskolotāja tiesības, strādājis Svitenē, Sesavā, pēc tam Rīgā. 1902. gadā iestājies LSDSP un kļuvis par aktīvu jaunstrāvnieku. Piedalījies 1905. gada revolūcijā. 1915. gada vasarā, tuvojoties 1. Pasaules kara frontei, evakuēts uz dzīvi un darbu Orlā. Ģimene atgriezās Latvijā 1919. gada pavasarī. Jānis iestājās darbā par vēstures skolotāju Rīgas pilsētas 3. vidusskolā. Nodibinoties Latvijas Universitātei, J.Aberbergs-Augškalns uzsāka studijas Vēstures fakultātē, taču studijas nepabeidza. Kopā ar vēsturnieku grupu viņš dibināja Latvijas senatnes pētīšanas biedrību, piedalījās arheoloģisko pētījumu organizēšanā, bija aktīvs populārzinātniskā žurnāla «Latvijas Saule» līdzstrādnieks. Bija viens no Tautas Augstskolas idejas autoriem, dibinātājiem un ilggadējs tās līdzstrādnieks. Kad strādājis Valsts Vēstures arhīvā, sarakstījis vairākus zinātniskus rakstus par Iecavas baznīcas un Daugavas salu vēsturi. Divreiz ievēlēts Rīgas pilsētas pārvaldē, kur vadījis Sociālās apgādes nodaļu un Izglītības nodaļu. Iestājies par amatnieku skolu izveidošanu, īsā laikā panācis jaunu skolu būvēšanu un veco skolu apstākļu uzlabošanu, silto brokastu ieviešanu skolās un vēl daudzus citus progresīvus jauninājumus.  Pēc 1934.gada apvērsuma atlaists no darba Rīgas domē, arestēts un ieslodzīts Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc Latvijas okupācijas 1940.-1941.gadā J.Aberbergs-Augškalns bijis Iecavas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. 1941.gadā naktī no 1. uz 2.septembri apcietināts, ieslodzīts Bauskas cietumā un tad kopā ar 47 citiem cilvēkiem, kuri bija akceptējuši padomju varu, nošauts bez tiesas Vecsaules silā, aprakts masu kapā.

No interneta resursiem un Iecavas vidusskolas novadpētniecības materiāliem

 

Dzejnieks, žurnālists un tulkotājs PĀVULS PĻAVENIEKS (arī Pāvils, Pauls) dzimis 1850. gada 26. septembrī Bauskas apriņķa Grienvaldes (vēlāk Zālītes) pagasta Plēsāju mežsarga mājās. Tēvs miris, jau mazam esot, tomēr patēvs, ievērodams zēna dotības, skolojis viņu. Sekmīgi pabeidzis Jelgavas ģimnāziju, Pļavenieks iestā-
jies Baltijas politehnikumā Rīgā (1870-1871), tad pārgājis uz Tērbatu, kur studējis matemātiku un astronomiju (1871-1874). Līdzekļu trūkums piespiedis atstāt universitāti un pieņemt mājskolotāja vietu (1874-1880). Pēc tam Pļavenieks pārcēlies uz Rīgu, kļuvis par «Baltijas Vēstneša» līdzstrādnieku un vēlāk arī par līdzredaktoru. Aktīvi darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, bijis runasvīrs un rakstvedis, no 1880. gada Teātra komisijas loceklis.
Jau ģimnāzista gados Pļavenieks sācis darboties rakstniecībā, vēlāk tulkojis un lokalizējis labu skaitu lugu. Viņam piemitušas «divas jo svarīgas žurnālista īpašības: veikla, ātra spalva un laba tiesa no tā sauktās žurnālista taktības». Viņa tuvākie draugi bijuši latviešu tautības augstskolu studenti. Pirmā publikācija – stāsts «Vienas asaras spēks» publicēts laikrakstā «Latviešu Avīzes» 1867. gadā, pēc tam sarakstījis dažus stāstus un ziņģi «Nabags Indriķis» (1868).
Ā. Alunāna vadītajam Rīgas Latviešu teātrim rakstījis kuplejas, tulkojis un lokalizējis A. Heses-Vāgesa, G. Mozera, Ā. Laronža, E. Pola, H. Ūdes komēdijas, Š. Birhes-Pfeiferes, H. Salingrē un citu rakstnieku lugas.
35 gadu vecumā P. Pļavenieks saslimis ar tuberkulozi un miris 1888. gada 10. maijā Grienvaldes Maleniekos. Apglabāts Iecavas kapos.

No interneta avotiem en.lulfmi.lv un «Zvaigžņotā Debess» 1982. gada rudens

 

Māksliniece, dzejniece un pedagoģe GUNTA KRAULERE ir Iecavas vidusskolas 1974. gada absolvente. Dzimusi 1957. gada 3. martā Ēdoles pagastā. Kopš 1986. gada savu dzīvi saistījusi ar Saldu, kur strādā par skolotāju Mākslas skolā. «Un tā nu es visu mūžu mācot mācos. Skatos uz jebko un funktierēju, kā, manuprāt, būtu labāk, skaistāk, saprotamāk... Un tā skaidrība rodas un saprašana par mākslu atnāk. Daru un domāju. Domāju un daru. Un ir pietiekami gan priekam, gan gandarījumam,» atzīst māksliniece. «Pašai patīk akvarelēt un apgleznot zīdu pat labāk, kā kādreiz keramiku un porcelānu. Labprāt fotografēju un rakstu – dzejas, esejas un recenzijas...»
Valsts Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļas absolvēšanai sekojis garš radošo meklējumu ceļš. Mākslinieces individuālo stilu galvenokārt raksturo mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu dažādība, viņas darbos reālais labi sadzīvo ar dekoratīvo.
«Izstāde – tas ir mans mākslinieciskās darbības veids. Darbus tai komplektēju apzināti un mērķtiecīgi. Parasti manas personālizstādes ir par kādu konkrēti noteiktu tēmu. Mākslas darbi tajās, cits citu papildinot, veic savā ziņā ļoti poētisku vēstījumu par mani tai brīdī interesējošu problēmu,» sacījusi māksliniece, kuras darbi bijuši eksponēti arī Iecavā. «Esmu provincē dzīvojoša māksliniece. Arī manu izstāžu skatītāji pārsvarā ir lauku vai mazpilsētu iedzīvotāji, tāpēc cenšos, lai viņu tik retā tikšanās ar mākslu kļūtu par aizgrābjošu baudījumu dvēselei. [..] Daudzas manas izstādes ir kalpojušas par savdabīgu ilustrāciju maniem dzejas autorlasījumiem. To kopnoskaņu, manuprāt, vislabāk ilustrē dzejas rindas:
Mulsu vārdu trausli pieskārieni,
Domas aklas siltā elpā stieg,
Pirkstu starpās ievijušies pakāpieni
Gaismas krāsā krustojoties zied...»

No makslasskola.saldus.lv un «Iecavas Ziņu» arhīva

 

Viens no pirmajiem Iecavas pašvaldības apbalvojuma «Gada cilvēks» laureātiem ARVĪDS ANUZIS dzimis 1925. gada 27. jūlijā Ēdolē. Pēc pamatskolas beigšanas mācības turpinājis Kazdangas lauksaimniecības skolā. 1943. gadā iesaistījies nacionālās pretestības kustībā. 1946. gadā viņš no skolas pēdējā kursa apcietināts un notiesāts uz 10 gadiem Sibīrijas nometnēs. 1956. gadā Anuzis atgriezies Latvijā un izvēlējies dzīvot Iecavā. 1957. gadā sācis strādāt Iecavas spirta rūpnīcas grāmatvedībā, 1962. gadā - Iecavas kopsaimniecībās par sporta un kultūras pasākumu organizatoru, bet 1967. gadā kļuvis par Iecavas vidusskolas darbmācības skolotāju. Kā eksterns beidzis Iecavas vidusskolu un 1969. gadā iestājies Daugavpils pedagoģiskā institūta Vēstures fakultātes neklātienes nodaļā. Pēc institūta absolvēšanas strādājis Iecavas ķimikāliju bāzē par pārvaldnieku. No 1978. gada līdz pensijas vecumam mācījis darbmācību Zālītes speciālajā internātskolā.
1990. gadā Iecavas pagastā izveidojās divas sabiedriskas organizācijas - Nacionālo karavīru biedrība un «Daugavas Vanagi», abas izveidoja kopēju valdi. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Arvīdu Anuzi. Abas organizācijas  vāca ziedojumus baznīcai un Iecavas Brīvības pieminekļa restaurācijai; 1995. gadā uzcelts piemineklis
2. robežsardzes pulka karavīriem, kuri 1944. gada rudenī cīnījās Iecavas pagasta «Grimu» māju apkaimē; 1996. gadā starp Zālītes un Garozas dzelzceļa staciju mežā atklāts piemineklis nacionālajiem partizāniem; 1998. gadā atklāts piemineklis Iecavas-Baldones ceļa malā 2. robežsardzes 1. bataljona kritušajiem karavīriem. Par sabiedrisko darbību A. Anuzis saņēmis vairākas atzinības zīmes. Novadpētnieka vaļasprieku klāstā bijusi grāmatu kolekcionēšana, tās viņš arī dāvinājis skolām. Sabiedriskā darbinieka karstākā vēlēšanās bijusi izveidot Iecavas novada vēstures muzeju. A. Anuzis mūžībā aizgājis2006. gada 21. decembrī.

No www.latvijaslaudis.lv un «Iecavas Ziņu» arhīva

 

VILIS UĻANSKIS dzimis 1954. gada 19. februārī Biržos, Lietuvā. Skolas gaitas sācis 1961. gadā Iecavas internātskolā, vēlāk pabeidzis Iecavas vidusskolu. Jau skolas laikā atklājušies divi viņa spožie talanti – dziedāšana un tehniskā domāšana. Tika būvēti lidmodeļi, roboti un raķetes, tomēr lielākā kaislība Viļa dzīvē izrādījās mūzika. Jau skolas gados viņa neparasti skanīgā balss iekaroja klausītāju sirdis. Viļa mākslinieciskā karjera sākās uz ļoti ievērojamas skatuves – kā koristam 1980. gadā kopā ar LPSR Operas un baleta trupu veselu mēnesi koncertējot viesizrādēs Maskavas Lielajā teātrī. Mūsu mākslinieki ar savu sniegumu izpelnījās ovācijas. No 1982. gada viņš bija Latvijas Nacionalās operas solists, paralēli turpinot studijas konservatorijā. Sekoja vairākas tenora partijas tepat Rīgā, operās «Salome», «Boriss Godunovs», «Hofmaņa stāsti», «Traviata», «Mazais skursteņslauķis», «Zelta Zirgs» un daudzās citās. Īpašu vietu cilvēku atmiņās izpelnījusies galvenā loma A. Žilinska operā «Zelta zirgs» kopā ar skatuves partneri Elgu Brahmani.
1984.gadā V. Uļanskis absolvēja Latvijas valsts konservatoriju. Ilgus gadus dziedāja estrādes orķestrī «Viktorija» un Tautas korī «Dziedonis» pie cienījamā diriģenta Imanta Kokara. Kopā ar koristiem Vilis devās vairākās koncertturnejās uz ārvalstīm: Rumāniju, Bulgāriju, Čehoslovākiju un citām. Kādā laikrakstā 1985.gada martā Ieva Indulēna raksta: «Lai nu kas, bet nedz profesionāla dziedoņa karjera (un vēl uz Operas skatuves!), nedz uzvaras reprezentablos konkursos (pagājušā gadā Vilis Uļanskis kopā ar Ingu Pētersonu kļuva par republikas jauno vokālistu konkursa laureātu, bet gadu mijā izcīnīja pirmo prēmiju VII starprepublikāniskajā jauno mākslinieku konkursā) viņam tiešām nebija pat sapņos rādījušās. Vēl vairāk – viņš pat mēdz apgalvot, ka konservatorijā nokļuvis aiz pārpratuma. Vēl tagad Vilī cīnoties divas dvēseles – mākslinieks un tehniķis. Un šo cīņu ne tik asu darīt palīdz vienīgi apziņa, ka viņš varētu būt «labākais šoferis starp dziedātājiem un labākais dziedātājs starp šoferiem».» Piesātinats un daudzsološs rādījās Viļa Uļanska mūzikas ceļš. Taču pēc autonegadījumā gūtajiem savainojumiem 1991.gadā Vilis operā atgriezties nevarēja. Vairākus gadus strādājot par taksometra šoferi, Vilis izklaidēja pasažierus ar savu dzirkstošo humoru. Miris 2014.gada 16.aprīlī.

Sagatavojusi Dana Rodenkirhena

 

Mākslinieks MĀRTIŅŠ ZAURS (Mārtiņš Roberts Zauers) dzimis 1915. gada 17. februārī Mežotnes pagasta mežsarga mājās «Strautniekos». «Mani senči nāk no Iecavas, tādēļ uzskatu sevi par iecavnieku,» reiz teicis mākslinieks. Viņa darinātais «Sāpju semafors» - piemineklis 1941. un 1949. gadā deportētajiem novadniekiem - 1990. gadā uzstādīts pie Iecavas dzelzceļa pārbrauktuves.
1921. gadā Zauru ģimene ieguva īpašumā zemes gabalu «Stūrīši», kur 20. gadsimta 50. gados mākslinieks iekārtoja savu darbnīcu. Mārtiņš Zaurs mācījās Ziedoņu dārzkopības skolā, pēc kuras beigšanas 1933. ga-dā iestājās Tautas augstskolā Rīgā. Pie Emīla Meldera apguva tēlniecības, bet Romana Sutas studijā – zīmēšanas un gleznošanas pamatus. 1934. gadā M. Zaurs uzsāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, Figurālās tēlniecības meistardarbnīcā pie profesora Konstantīna Rončevska, bet vēlāk mācījās un diplomdarbu izstrādāja Kārļa Zāles vadībā. Bija mākslinieku biedrības «Zaļā Vārna» biedrs, 1944. gadā kļuva par Latvijas Mākslinieku savienības biedru, vadīja tēlnieku sekciju (1955–1958), kādu laiku strādāja arī kombinātā «Māksla». Pēdējo personālizstādi sarīkoja 1985. gadā. Mākslinieks miris 1998. gada 21. novembrī. M. Zaurs galvenokārt pazīstams kā tēlnieks, kura darinātās monumentālās koka skulptūras par folkloras motīviem, teiku un pasaku tēliem kļuvušas par Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Annas Brigaderes memoriālā muzeja «Sprīdīši» Tērvetē neatņemamu sastāvdaļu. Līdztekus Zaurs strādāja arī memoriālajā un stājtēlniecībā, bet meistara slepenā mīlestība bija grafika. Viens no mākslinieka kaislīgākajiem vaļaspriekiem bija kolekcionēšana, kas liecināja par viņa kā vēstures un mākslas priekšmetu eksperta plašo redzesloku.

No interneta resursiem,www.lnmm.lv un izdevuma Bauska, Liesma, 1990

 

Skolotājs un vēsturnieks VILIS BIĻĶINS dzimis 1887. gada 6. jūlijā Zālītes pagasta «Ķēniņos». Viņam ir atzīstami nopelni senāko rakstīto vēstures avotu par baltu tautām tulkošanā, skaidrošanā un popularizēšanā, dzīvojot gan Latvijā, gan trimdas apstākļos ārzemēs.
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, 1919. gadā V. Biļķins atgriezās Latvijā kopā ar Imantas pulku. Studijas Latvijas Universitātē V. Biļķins pabeidza
1927. gadā, specializējoties Latvijas viduslaiku vēsturē. Viņa pirmie zinātniskie pētījumi bija nozīmīgi darbi, gatavojot Indriķa hronikas tulkojumus latviešu valodā (1936; 1993), kā arī tad, kad šo hroniku izdeva citās valodās.
V. Biļķins strādāja par vēstures skolotāju vidusskolās Rīgā un Jelgavā (1928–1935), pēc tam kļuva par Rīgas pilsētas arhīva direktoru (1935–1944). Viņš pētīja Atskaņu hroniku, zemgaļu un kuršu brīvības cīņas, dzimtļaužu bēgšanu uz Rīgu.
Saistībā ar Rīgas arhīva evakuāciju 1944. gadā V. Biļķins devās uz Rietumu valstīm, kur palika kā trimdinieks. Viņš strādāja Vācijā par latviešu ģimnāzijas skolotāju un bija Baltijas Universitātes lektors (1945–1949). Sākot no 50. gadiem, žurnālos «Ceļa Zīmes», «Treji Vārti», «Daugavas Vanagu Mēnešraksts,» «Akadēmiskā Dzīve» un citos nacionālos izdevumos publicēja 40 zinātnisku apcerējumu un pētījumu. Daži darbi tulkoti arī vācu un zviedru valodā.
V. Biļķina zinātniskais darbs ir augsti novērtēts, cildinot viņu kā tādu Latvijas senākās vēstures historiogrāfijas veidotāju, kurš to ir attīrījis no agrāk pieļautajām romantiski nacionālajām hipotēzēm, pakļaujot tās zinātniski pamatotai kritikai.
Vilis Biļķins miris Bīlefeldē, Vācijā, 1974. gada 14. jūlijā.

No interneta resursiem, www.lvi.lv un nekropole.info

 

Dzejnieks un pedagogs ALBERTS LOČMELIS dzimis 1937. gada 8. novembrī Baltinavas pagasta Svilpovas ciemā zemnieku ģimenē. Mācījies Briežuciema septiņgadigajā skolā un Baltinavas vidusskolā. 1961. gadā beidzis Liepājas pedagoģisko institūtu, 1972. gadā Ļeņingradas Augstākās partijas skolas Žurnalistikas nodaļu. Strādājis par skolotāju Baltinavas internātskolā (1961-1964), Iecavas internātskolā un Iecavas vidusskolā (1964-1966). Toreizējais internātskolas 6. klases audzinātājs rakstījis: «..skolas zvani sirdī skan - ar jaunības gaišajām domām, vētrainām šaubām un nemieru, kas liek vērīgi lūkoties sevī un citos. Un Iecava paliek ar mani, ar krietnu daļu dzejoļu krājumā «Nianse» (1971), arī ar tik cerīgo «Dziesmu»:
- Mēs ejam pa sauli. Saules stari lūstzem kājām.
Saules zvaigznes krīt no baltiem kokiem.
Saule laimīga šūpojas nedzirdamā vējā.
Saulē aizmiedzis acis Iecavas krasts.
Saule sēd tavā sejā.

Cik dīvaini! Tik daudz saules vasarā neredzēju.
Tik silta diena vasarā nebija aususi!
Mēs ejam pa sauli. Saules stari lūst zem kājām.
Saulē aizmiedzis acis Iecavas krasts.
Saule sēd tavā sejā.»

Padomju periodā A. Ločmelis strādājis arī Bauskas un Krāslavas rajona laikrakstu redakcijās, žurnālā «Draugs». Atjaunotās Latvijas laikā bijis dažādu preses izdevumu redaktors. Rakstnieku Savienības biedrs no 1974. gada. Iznākusi virkne A.Ločmeļa dzejoļu krājumu bērniem un pieaugušajiem. Viņš sastādījis latviešu un atdzejotu epigrammu krājumus, kā arī anekdošu krājumu «Politikāņi un citi Jāņi» (2002) ar pseidonīmu Oļģerts Mandeļkociņš.

No Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāzes resursiem un izdevuma Bauska, Liesma, 1990.

 

Komponists, kritiķis, folklorists JĒKABS GRAUBIŅŠ dzimis 1886. gada 16. aprīlī Līvānu pagasta Preiļu muižā, taču uzaudzis Iecavas pagastā. Sākotnējo profesiju apguvis Valmieras skolotāju seminārā un Pēterburgas Skolotāju institūtā. Mūža pirmajā pusē Graubiņš bija skolotājs Trikātā un Lubānā. Kompozīciju mācījies Latvijas konservatorijas Jāzepa Vītola klasē (1919–1924). Strādājis par pasniedzēju Rīgas Tautas konservatorijā (1927–1936) un Latvijas konservatorijā (1938–1950). Izveidojis un vadījis Kultūras fonda Centrālo nošu bibliotēku (1935–1941). Kopš 1921. gada bija viens no ražīgākajiem mūzikas kritiķiem («Brīvā Zeme», «Latvis», «Jaunākās Ziņas», «Tēvija», «Izglītības Ministrijas Mēnešraksts», «Latvju Mūzika», «Daugava»), latviešu Konversācijas vārdnīcas mūzikas šķirkļu autors (1926-1940). Veikums folkloras pētniecībā ļauj Jēkabu Graubiņu uzskatīt par ievērojamāko Jurjānu Andreja darba turpinātāju. Veidojis aptuveni 200 tautasdziesmu apdares.
 
1950. gadā arestēts, 1951–1955. g. atradies ieslodzījumā Soļikamskas un Kirovas apgabala labošanas darbu nometnēs. Miris 1961. gada 3. decembrī Rīgā, apglabāts Rīgas II Meža kapos.
 
Visdziļāko atbalsi raduši Jēkaba Graubiņa skaņdarbi a cappella koriem. J. Graubiņa skaņdarbi goda vietā bijuši neatkarīgās Latvijas, kā arī trimdinieku Dziesmusvētkos. Graubiņa mantojumam pieskaitāmi arī sacerējumi kamermūzikā – klavieru kvinteti, dziesmu cikls «Mīlestība», klaviermūzika. Rakstīti arī skaņdarbi simfoniskajam orķestrim, kantātes, mūzika skatuvei – etnogrāfiski uzvedumi, poēma «Atraitnes dēls» a cappella korim. J. Graubiņš ir arī tautā populārās dziesmas «Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme» un apsveikuma dziesmas «Daudz baltu dieniņu» autors.
 

Rakstnieks un dramaturgs HARIJS GULBIS dzimis 1926. gada 25. oktobrī Dobelē. Bērnību aizvadījis Annenieku pagastā, mācījies Tumes pamatskolā (1934–1940) un Tukuma vidusskolā (1940–1946), paralēli apgūstot vijoļspēli Tukuma mūzikas skolā. Studējis Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē, studijas pabeidzot neklātienē (1952), jo no 1949. g. paralēli studijām, strādāja par skolotāju Siguldā, kur dzīvo arī pašlaik.

Harijs Gulbis strādājis par skolotāju un mācību pārzini arī Allažu, Valkas un Gulbenes skolās, bijis skolotājs un audzinātājs Iecavas internātskolā (1959-1967). Sākot no 1969. gada, H. Gulbis nodevies rakstniecībai, kļūstot arī par Rakstnieku savienības biedru.1976. gadā kļuva par LPSR Nopelniem bagāto kultūras darbinieku. Harija Gulbja talants ir novērtēts, piešķirot lugām un prozas darbiem E. Veidenbaum, A. Pumpura un A. Upīša prēmiju, bet 2012. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā dramaturgam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Latviešu lasītājiem un teātra draugiem H. Gulbis ir pazīstams un iemīļots ar lugām «Aijā žūžū, bērns kā lācis» (1968), «Cīrulīši» (1975), «Uz Liepsalām ejot» (1996), kā arī ar romāniem «Pieneņu laiks» (1976), «Doņuleja» (1983), «Degoši debesu akmentiņi» (1998).

Jautāts par to, kura no lugām pašam autoram sagādājusi vislielāko gandarījumu, H.Gulbis atbild, ka tā ir luga «Aijā žūžū, bērns kā lācis», kas toreizējam laikam bija gan pietiekami novatoriska, gan moderna. Turklāt toreiz arī smaidīt par savu sabiedrību, vēl jo vairāk par skolu mācību sistēmas problēmām, nebija īsti pieņemts. Tautas atmiņā Harijs Gulbis gan visupirms ir kā «Cīrulīšu» autors. Latvijas lauku problemātikai veltītā luga piedzīvojusi daudzas izrādes gan Latvijas profesionālajos, gan amatieru teātros, laiku pa laikam Latvijas televīzijā redzama arī 1980. gada «Cīrulīšu» filma Oļģerta Dunkera režijā ar mūsu leģendārajām aktrisēm Veltu Līni un Viju Artmani galvenajās lomās.

Pagājušajā gadā H. Gulbis nosvinēja 90. gadu jubileju. Kā veltījums ilggadējam Nacionālā teātra dramaturgam šī gada 12. maijā pirmizrādi piedzīvoja viņa izrāde «Olivers» Edmunda Freiberga režijā.

 

JANIS ROZENTĀLS – fotogrāfs amatieris - dzimis 1891. gada 19. janvārī muižas amatnieka ģimenē. Apguvis amatnieka amatu, lielākoties kā galdniekmeistars strādājis gan privāti, gan iestādēs. Spēlējis vijoli, apguvis vācu valodu, nodarbojies ar fotografēšanu.  

Ieprecējies Lūču dzimtā, kas saimnieko «Lūču» mājās (domājams, 1916. gadā) Iecavas (vēlāk Zālītes u.c.) pagasta teritorijā, apprecot vienu no četrām meitām – Emīliju (1892-1944). 1930. gadā Lūču īpašums tiek sadalīts meitām, un Rozentālu ģimene iegūst īpašumu «Rožlejas». Janis Rozentāls ceļ ēkas, kuras pabeigtas, sākoties II Pasaules karam 1941. gadā.

I Pasaules kara laikā neilgu laiku iesaistījies brīvības cīņās. Karam beidzoties, izraidīts uz Krieviju. Sieva devusies līdzi izraidījumā, un 1918. g. 18. jūlijā Staraja Rusā (Krievijā) ģimenē piedzimis vecākais dēls Spodris, kurš vēlāk dienējis Latvijas armijā, iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā,1941. gadā represēts par dalību Vislatvijas pretošanās kustībā, 1942. gadā Soļikamskas nometnē viņam izpildīts nāvessods.

Ģimenē vēl dzimusi meita Irēne (1923-1999) un dēls Jānis (1930-1992). Meita savu dzīvi aizvadījusi, kopjot zemi «Rožleju» mājās; jaunākais dēls, apguvis mēbeļnieka profesiju, turpinot tradīciju, strādājis mēbeļu firmā «Rīga», vēlāk par pilsētas arhitektu Siguldā. Ģimenē ir pieci mazbērni, seši mazmazbērni un divi mazmazmazbērni.

Janis Rozentāls, beidzoties II Pasaules karam, 1945. gadā izsūtīts uz Krieviju. Pēc atgriešanās no izsūtījuma1946. gadā strādājis kā amatnieks Iecavas patērētāju biedrībā, vēlāk arī vietējā kolhozā (līdz 1965. gadam). Vēlākajā posmā strādājis privāti, «Rožleju» mājās vienā no istabām bija iekārtota darbnīca.

Fotogrāfiju izgatavošana bijusi Jaņa Rozentāla vaļasprieks. Dzimtas atmiņās ir nostāsti ne tikai par senām fotoplatēm, fotoaparātiem «Rožleju» bēniņos, bet arī mājas fotolaboratoriju un daudz dažādu laiku fotoattēlu, arī negatīvu. Ir sagabāti daži fotopiederumi no pēckara perioda. Ar fotografēšanu kā hobiju vēlāk nodarbojās arī jaunākais dēls Jānis, mazdēls un mazmazdēls.

Miris 1973.gada 16.aprīlī. Apglabāts Iecavas novada Pleču kapos blakus agri mirušajai sievai Emīlijai, kur uzstādīts piemineklis.

 

Kinorežisore RŪTA CELMA dzimusi 1946. gada 8. martā mežsarga ģimenē Iecavas pagastā. 1975. gadā beigusi Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta Režijas fakultātes Dokumentālo kino nodaļu Maskavā. No 1969. gada strādā par režisori. 1974. gadā sāka strādāt Rīgas kinohronikā par režisori, kurā strādāja līdz tās dezorganizācijai 1992. gadā. Celma ir uzņēmusi vairākas dokumentālās filmas par kultūras darbiniekiem, aktieriem, režisoriem, mūziķiem u.c. 1974. un 1975. gadā tapa diplomdarba dokumentālās filmas «Dizains», «1905. gads un J. Rainis». Darba gados Rīgas Dokumentālo filmu studijā veidojusi vairāk nekā 20 dokumentālās filmas: «Plakāts laiks», «Latviešu grafika», «Zvejnieks», «Mirkļi ar Ē. Valteru», «Kārlis Zariņš», «Misija» (diriģenti Arvīds un Mariss Jansoni), «Es neesmu klaidonis» (komponists T. Ķēniņš), «Kārlis Skalbe», «Kazas gads» (skulptore L. Ulmane un viņas dzīvesveids) un citas. Veidojusi arī filmu par Helēnas Heinrihsones altārgleznu Kolkas baznīcā un mitoloģiskas ievirzes filmu par Lilitu Postažu. Veidojusi vairāk nekā 50 kinožurnālus «Padomju Latvija», «Latvijas hronika», «Māksla», galvenokārt par radošām personībām – māksliniekiem, komponistiem, aktieriem. Kopš 1984. gada darbojas radošajā organizācijā Kinematogrāfistu savienība. 1992. gadā piedalījās starptautiskajā Marseļas dokumentālo filmu festivālā ar dokumentālo filmu «Kazas gads». Šajā pašā gadā sāka sadarbību ar Vācijas televīziju un epizodiski ar Somijas televīziju. 1999. gada strādāja kā Radio Brīvā Eiropa korespondente Tallinā, iknedēļu sniedzot ziņas par jaunumiem kultūras dzīvē, līdz pat Radio Brīvā Eiropa slēgšanai. 2000. gadā Rūta Celma saņēma Europa Nastra diplomu Itālijā par filmu «Nerrs Dievnamā». Kopumā Celma ir radījusi 21 dokumentālo filmu un darbojusies vairākos kino žurnālu izdevumos.

 

Basketbolists VISVALDIS EGLĪTIS dzimis 1936. gada Madonas apriņķa Medzules pagastā (tagad Liezere). Basketbolista gaitas sācis vēlu – 16 gadu vecumā, kad viņa garums bija 1,98 m. «Spartaks» treneris R. Karnītis aicināja Visvaldi doties uz Rīgu, taču viņš bija nolēmis vispirms pabeigt Cesvaines vidusskolu. Pēc absolvēšanas 1958. gadā Visvaldis plānoja studēt LLA Mežniecības fakultātē, bet tā tika pārcelta no Rīgas uz Jelgavu, tādēļ viņš palika Rīgā un iestājās Fiziskās kultūras institūtā. VEF komandā spēlēja 1958.-1965. g., kļūdams par vienu no redzamākajiem komandas spēlētājiem. 1965. gadā Eglīti uzaicināja spēlēt PSRS izlasē, un tās sastāvā viņš kļuva par Eiropas čempionu. Eglītis 18 reizes ir bijis PSRS čempions (no Latvijas basketbolistiem viņu pārspējusi vienīgi divdesmitkārtējā PSRS čempione Uļjana Semjonova). Visvaldis ir pieckārtējs Latvijas čempions, ieguvis medaļas PSRS čempionātos, četrās PSRS tautu spartakiādēs. Latvijas izlases sastāvā Eglītis nospēlējis 128 spēles. Pēc aiziešanas no lielā sporta spēlējis Latvijas veterānu izlasē, 1996. g. piedalījies Pasaules senioru spēlēs ASV. Basketbola Savienības Goda biedrs. Aktīvi spēlējis līdz 40 gadu vecumam. Septiņas reizes kā spēlējošais treneris vadījis Bauskas rajona izlasi Lauku sporta spēlēs un visās reizēs ieguvis godalgotas vietas, 15 reizes bijis Bauskas rajona čempions. «Dartijas» komandā spēlējis un trenējis basketbolistus līdz 52 gadu vecumam, kopā 14 sezonas. 19 gadus bijis saimniecības «Progress» sporta kluba vadītājs, metodiķis, instruktors. Atzīmējot savu 78. dzimšanas dienu, V. Eglītis visiem basketbola interesentiem uzdāvināja paša rakstīto grāmatu «Mūža mīlestība – basketbols. Višuka stāsts». 1998. gadā V. Eglītim piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis; 2008. gadā - Iecavā nodibinātā īpašā balva «Par mūža ieguldījumu sportā»; 2012. gadā - goda nosaukums «Iecavas novada Goda pilsonis». 2013. gadā Iecavas novada sporta skola «Dartija» iedibināja Visvalža Eglīša kausa izcīņas turnīru. Kopš 2014. gada basketbola turnīram noteikts piemiņas statuss, jo leģendārais basketbolists 2014. gada 17. augustā aizgāja mūžībā.

 

Fotogrāfe ZENTA DZIVIDZINSKA dzimusi 1944. gada 12. septembrī Iecavā. Bērnībā dzīvojusi Zemgales ielas upes galā un pamatskolu pabeigusi Iecavas vidusskolā, pēc kuras iestājusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā.
Jaunības laikā, kas pagāja leģendārajos 60. gadu jaunās mākslas centros - Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, Rīgas pantomīmā, fotoklubā «Rīga» -, hepeningos ar Gunāru Bindi un Arnoldu Plaudi, Zenta Dzividzinska nelauzās tolaik slavēto un titulēto fotomākslinieku lokā. Vairāk par atzinību viņai rūpēja savs individuālais skatījums; laiku prasīja darbs lietišķajās mākslas nozarēs, plakāti, arī atbalsts vīram - neatzītajam, bet talantīgajam gleznotājam Jurim Tīfentālam (1943-2001), kurš pilnībā nodevās mākslai.
Toties fotogrāfe strauji kļuva aktuāla, sākot no vēlajiem 90. gadiem. Neko nemainot savā pieejā, viņa izrādījās pieprasīta, kad modē nāca dzīves ikdienišķo norišu attēlojums neizskaistinātā formā, kas vispārinājumu panāk citiem līdzekļiem, nekā slavenā poētiskā skola. Tikpat būtiska ir arī fotogrāfiju eksponēšanas forma. Zentas Dzividzinskas fotogrāfiju līdzība ar kinokadriem pilnībā tika izspēlēta personālizstādē «Es neko neatceros», kur pirmo reizi Latvijas mākslā fotogrāfijas tika prezentētas arī kā lielformāta izdrukas uz audekla, reāla kinoekrāna izmērā.
Īpaši vajadzīgi Dzividzinskas attēli kļuva padomju laika perioda divkosībai opozicionārā femīnā skatījuma studijām. Viņas fotogrāfijas tobrīd jau bija padomju nozīmīgākajā nonkonformisma mākslas muzejā - Zimmerli muzejā ASV. Tās izstādītas arī Vīnē, Varšavā, Maskavā.
Zenta Dzividzinska mūžībā aizgājusi 2011. gada 13. decembrī.

 

JĀNIS LŪSIS ir pirmais latviešu mācītājs Iecavā, kura devums Iecavai un iecavniekiem ir ļoti nozīmīgs. Viņa kalpošanas laikā toreizējā Iecavas-Lambārtes draudzē atjaunota un lielisku interjeru ieguvusi Pirmā pasaules kara laikā daudz cietusī Iecavas evaņģēliski luteriskā baznīca, Lambārtes baznīcai uzbūvēts zvanu tornis, pēc viņa aicinājuma vietējā sabiedrība apvienojusies Iecavas Brīvības pieminekļa celšanai, un viņa sarakstītā grāmata «Iecavas draudzes vēsture» pagaidām ir viens no pilnīgākajiem avotiem, kurā uzzinām, kā dzīve noritējusi Iecavā līdz 1936. gadam. J. Lūsis spēja apvienot Iecavas pilsonisko sabiedrību kopēju mērķu sasniegšanai, jo lielākā daļa līdzekļu baznīcu atjaunošanai un pieminekļa celtniecībai tika gūti no ziedojumiem. Diemžēl nav liecību par Lūša vadītajiem dievkalpojumiem, bet, redzot tā laika avīžu aprakstos un fotogrāfijās vērienīgo sarīkojumu atainojumu Iecavas Brīvības pieminekļa pamatakmens likšanas dienā 1934. gada 15. jūlijā un pieminekļa atklāšanas svinības 1936. gada 23. augustā, noprotams, cik liela loma bijusi šim cilvēkam tā laika Iecavas sabiedriskajā dzīvē.
Jānis Lūsis dzimis 1897. gada 3. decembrī Jaungulbenē, «Asarupu» mājās, mācījies vietējā divklasīgajā Ministrijas skolā, vēlāk - Alūksnes proģimnāzijā un Serkova reālskolā Rīgā. Vidusskolu beidzis Pēterburgā, iestājies Tērbatas universitātē, vēlāk Latvijas augstskolā (tagadējā LU) studējis tieslietu zinības un teoloģiju. 1919. gada janvārī brīvprātīgi iestājies Nacionālās armijas rindās Kalpaka bataljonā, demobilizējies 1920. gada septembrī, lai turpinātu studijas. Studiju laikā strādājis par žurnālistu, bijis laikraksta «Latvijas kareivis» līdzredaktors. Par mācītāju ordinēts 1926. gada 20 jūnijā, 1927. gada 16. martā iecelts par pirmo aizsargu mācītāju 15. Liepājas aizsargu pulkā, 1932. g. 1. maijā apbalvots ar augstāko aizsargu goda zīmi «Nopelnu krusts». Dievkalpojumus Iecavas-Lambārtes draudzē sācis vadīt 1927. gadā, bet pilnībā pārnācis uz Iecavu 1928. gadā. 1944. gada pavasarī Jānis Lūsis emigrēja uz Vāciju, 1950. gadā ieradās Austrālijā, kur bija arī viens no Sidnejas Latviešu biedrības dibinātājiem. Viņš kalpoja Vienības draudzei un mira Sidnejā 1959. gada janvārī.

Sagatavojis Kārlis Sinka

 

Komponists AIGARS VOITIŠĶIS dzimis 1959. gada 5. martā Aknīstē, bet kopš četru gadu vecuma sevi sauc par iecavnieku, šeit arī gājis skolā. Dažus gadus mācījies Bauskas mūzikas skolā akordeonu, vēlāk pašmācības ceļā apguvis ģitārspēli. Spēlējis Misas kūdras fabrikas ansamblī, vēlāk Aigara Grāvera un Jura Riekstiņa grupā «Kompresors». Pēc tam, kad A.Grāvers uzņēmās grupas «Jumprava» vadību, 1984.gadā tai pievienojās arī Voitišķis. Viņa sacerēti ir vairāki «Jumpravas» lielie hiti. Kopā ar dziedātāju Ingu Ulmani Aigars Voitišķis 1987. gadā «Jumpravu» pameta, lai izveidotu savu kopprojektu - latviešu rokgrupu «Lādezers».
1997.gadā viņš kā ģitārists iesaistījās grupas «Jauns mēness» darbībā, arī tur ieguldīdams savu muzikālo artavu. Ar savu ģitāru mūziķis kuplinājis neskaitāmu projektu pastāvēšanu. Voitišķa dziesmas iekļautas dažādās, bieži Ziemassvētku izlasēs. 2009. gadā viņš izdevis savu dziesmu soloalbumu «Stikla laivas» ar Pētera Brūvera dzeju.
Aigars Voitišķis ir pastāvīgs projekta «Dabas koncertzāle» muzikālais dalībnieks, viņa dziesmas skan bērniem domātajos projektos «Brīnumskapis», kuru koncertos Voitišķis ir neatņemams dalībnieks. Atšķirībā no daudziem autoriem šis komponists dziesmas sacer ar jau gatavu dzeju, kur nopietns, izjusts, vērtīgs teksts ir ļoti būtisks.
2014.gadā Latvijas leļļu teātrī tika iestudēts koncertuzvedums «Viens, divi, trīs – nu Tu esi brīvs!», kuru sakomponējis mūsu novadnieks. Pavisam nesen viņa dziesmu «Klusi savas rokas» jaunā skatījumā klausītājiem atklāja dziedātāja Samanta Tīna.

 

Arhitekts ARNOLDS LAMZE dzimis Iecavā 1889.gada 31.janvārī. Absolvējis Mironova komercskolu Rīgā, vēlāk mācības turpinājis Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras fakultātē, kuru beidzis 1914.gadā. Pirmā pasaules kara laikā viņš bijis būvdarbu vadītājs Daugavpils frontē, pēckara posmā neilgu laiku bijis guberņas inženiera palīgs, 1918.gada beigās atgriezies Rīgā. A.Lamze strādājis par Latvijas Universitātes docentu kopš pašiem tās pirmsākumiem, kas meklējami 1919.gadā, ārpus darba Universitātē arhitekts privāti darbojies būvniecības praksē. No 1923.gada līdz 1936.gadam vadījis Rīgas pils jaunbūves biroju (1923-1934) un izstrādājis Rīgas izbūves projektu. A.Lamzem nepatika intensīva apbūve, kurā pilsētniekam jāsmok vai nost. Tāpēc arhitekts uzskatīja, ka jaunveidojamos dzīvojamos rajonus vajadzētu veidot nomalēs, kur tolaik bija ap 4000 hektāru brīvu zemju un iespējas šos apbūves rajonus iekārtot pēc dārzu pilsētas principiem ar vienģimeņu ēkām. Viņš paredzēja vietām «sabiezināt» apbūvi, radot vietējos saimnieciski administratīvos centrus Priedaines, Babītes, Beberbeķu, Ķekavas, Doles, Salaspils, Biķeru, Juglas, Ropažu, Baltezera, Vecāķu rajonā.
Strādājis arī pie Iecavas «dārzu pilsētas» izbūves projekta. Lamze tālredzīgi spējis prognozēt teritoriju potences. Viņa «dārzu pilsētas» ideja gan tikusi īstenota deformētā veidā dārzkopības kooperatīvu celtniecībā pagājušā gadsimta 60. un 70.gados — tikai kā sezonas, nevis pastāvīga dzīvesvieta. Ievērojamais arhitekts miris 1945.gadā.

 

JĀNIS ZĪVĀRTS - ilggadējs darbmācības skolotājs, novadpētnieks un kolekcionārs, pirmais Iecavas Gada balvas laureāts - dzimis Iecavā 1937.gada 4.janvārī. Mācījies Iecavas vidusskolā, pēc tam mācības turpinājis Jelgavas Pedagoģiskajā skolā (1951-1955). Darba gaitas uzsācis Daugmales skolā, turpinot tās Zālītes pamatskolā, un no 1964. gada bijis Iecavas vidusskolas skolotājs. Mācījis fizkultūru, zīmēšanu, darbmācību zēniem, bijis arī sākumskolas skolotājs.
Jāņa Zīvārta ģimene Iecavas vidusskolā ir skolotāju dinastijas piemērs, jo skolā strādāja viņa dzīvesbiedre - krievu valodas un literatūras skolotāja Zinaida Zīvārte (mirusi 1995. gadā) un vecāku pēdās iet arī meita Zanda Zīvārte - Iecavas vidusskolas mājturības skolotāja.
Jānis Zīvārts, būdams novada kultūrvēstures izzinātājs un dažādu vēsturisku liecību krājējs, apkopojis skolas vēstures materiālus izdevumā «Iecavas skolai 120». Pateicoties viņa ieguldījumam, 1996.gadā tika atklāts Iecavas vidusskolas vēstures muzejs.
Novadnieks bijis arī tautas mākslas kopējs, viņa pinumi un dzintara darinājumi guvuši atzinību starprepubliku izstādēs. 1969.gadā J.Zīvārts ieguvis Tautas daiļamata meistara nosaukumu. Viņa vadībā veiksmīgi darbojies Iecavas vidusskolas lietišķās mākslas pulciņš. Mūža garumā visnozīmīgākā atzinība skolotājam ir bijusi audzēkņu pateicība par amata prasmi. Mūžībā aizgājis 2004.gada 14.septembrī.
Iecavas sporta dzīvē zināms kā kāršu spēles zolītes sacensību aizsācējs un aktīvs dalībnieks. Mūsdienās katru gadu tiek rīkots Jāņa Zīvārta piemiņas turnīrs zolītē.

 

PĒTERIS LUDVIGS FON DER PĀLENS dzimis Igaunijā, Palmses muižā, 1745.gada 28.jūlijā tās īpašnieka Arenda Dītriha fon der Pālena ģimenē. Bija vācbaltiešu izcelsmes kavalērijas ģenerālis Krievijas impērijas dienestā, no 1792.gada Rīgas guberņas gubernators, no 1795. līdz 1796.gadam Kurzemes un Piltenes ģenerālgubernators, Lieliecavas, Kaucmindes un Tērvetes muižas īpašnieks. No 1760.gada dienēja Krievijas kavalērijā, piedalījās krievu—turku karos. No 1792. līdz 1795.gadam bija Rīgas gubernators, vadīja sarunas par Kurzemes hercogistes un Piltenes apgabala iekļaušanu Krievijas impērijā. 1795.gadā kļuva par pirmo Kurzemes gubernatoru. No 1798. līdz 1801.gadam bija Sanktpēterburgas kara gubernators. Būdams pietuvināta persona Krievijas ķeizaram Pāvilam I, 1801.gada martā kļuva par vienu no Pāvila I slepkavības organizētājiem. Pēc atentāta tika atvaļināts no visiem amatiem Pēterburgā un atgriezās savā dzimtas īpašumā Iecavas muižā. Savā īpašumā Lieliecavas muižu grāfs Pēteris fon der Pālens ieguva 1795.gadā, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II viņam uzdāvināja pirms tam rentēto īpašumu, un tas nonāca Pālenu dzimtīpašumā «uz mūžīgiem laikiem». Grāfa Pālena valdīšanas laiks atnesa Iecavai rosīgu uzplaukumu - 18.gadsimta beigās tika uzbūvēta Iecavas pils, 1795.-1890. gadā radīts angļu stila ainavu parks 17,2 ha platībā, kurā ir liela vietējo lapu koku sugu un svešzemju sugu daudzveidība.
Pēteris Ludvigs fon der Pālens miris 1826.gada 25.februārī Jelgavā, apglabāts Iecavas luterāņu baznīcas kapsētas kapličā.

 

FELIKSS ZVAIGZNONS - Trešās atmodas aktīvists, pedagogs, žurnālists, dzejnieks - dzimis Jaunpiebalgā 1950. gada 19. decembrī. Mācījies Siguldas vidusskolā, pēc tam iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet pēc dažiem gadiem sācis strādāt skolā un pārgājis studēt neklātienē. Skolotājs Lauberē, Limbažos un Rīgā, skolas direktors Bauskas rajona Griķu pamatskolā un Iecavas vidusskolā (1985-1987). Līdztekus pedagoga darbam veidojis publikācijas laikrakstā «Padomju Jaunatne» un citos. 1987. gada septembrī kļuvis par «Skolotāju Avīzes» galveno redaktoru; amatā nostrādājis nepilnus divus gadus. Šajā laikā «Skolotāju Avīze» pilnīgi pārveidojās, kļuva par Atmodas vedēju, vienu no populārākajiem laikrakstiem. Neskatoties uz cenzūru un Izglītības ministrijas spiedienu, F. Zvaigznons «Skolotāju Avīzē» publicēja1988. gada 2. jūnija Radošo savienību plēnumā izskanējušo Mavrika Vulfsona runu, kas atmaskoja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus, un tolaik bija īsts varoņdarbs.
F. Zvaigznona dzejoļi jau pēc viņa nāves izdoti dzejas grāmatā «Lai paliek tev šī krāsa baltā» (2002), kuru pēc autora uzskicēta plāna sakārtoja kursabiedre Inta Baltgalve.
F. Zvaigznona dzīves pavediens pēkšņi pārtrūka 1989. gada 3. jūnijā; viņš apglabāts Cēsu Meža kapos. 2011. gada septembra žurnālā «Ir» Rīgas Tehniskās universitātes Humanitārā institūta docētājs Valdis Turins intervijā atzinis, ka par gandrīz 70% pieļauj varbūtību - Feliksu Zvaigznonu nogalināja specdienesti: «Felikss Zvaigznons bija viens no tiem retajiem, kurš bija īsts cilvēks, uz kuru varēja paļauties. Viņš nebija lupata, lelle, viņš bija dzīvs. Un tādi mirst, jo viņus nevar nopirkt, nevar izolēt.»

 

Aktrise ESMERALDA ERMALE dzimusi 1956. gadā Iecavā. Vidējo izglītību ieguvusi Iecavas vidusskolā. Vēlāk mācījusies Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā un Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. 1977. gadā vienlaikus ar LVK beigusi arī Dailes teātra VI studiju. Dailes teātrī Esmeralda Ermale darbojas no 1974. gada; no 1977./78. gada sezonas ir teātra štata aktrise. Filmējusies no 1973. gada, kad debitēja kino Baibas lomā Gunāra Pieša filmā «Pūt, vējiņi», kas viņai jau agrā jaunībā – 17 gadu vecumā – atnesa slavu un atpazīstamību. Šķiet, no Baibiņas tēla aktrise vēl aizvien netiek vaļā, tomēr vienlaikus viņa šai filmai var būt pateicīga par savu aktrises karjeru. Viņa ir lirisko varoņu atveidotāja: Marika Gelovani izrādē «Brīvais temats», Dina izrādē «Jāzeps un viņa brāļi», Gaisma izrādē «Zilais putns», Lienīte izrādē «Sprīdītis». Nozīmīgs sasniegums - Dzelves Kates loma M. Birzes drāmā «Baznīcas kalnā» un daudzas, daudzas citas. Dramatisku kolīziju caurstrāvotās lomās saistījusi ar pārdzīvojumu tiešumu un sievišķīgu pievilcību, aktrises talants atklājies arī komēdiju žanrā. Aktrise turpinājusi arī filmēties filmās «Īsa pamācība mīlēšanā», «Meistars», «Šīs bīstamās balkona durvis» un citās. Esmeralda Ermale strādājusi arī televīzijā, vadot raidījumus «Dzīvīte» (iepriekš LTV1, LNT) un «Daudz laimes!» (LTV1). Diemžēl nākamajā sezonā uz Dailes teātra skatuves māksliniece vairs nebūs redzama, bet pie LNT skatītājiem atgriezies sirsnīgais raidījums «Profesija – mamma». Trešajā sezonā raidījumu vada radoša un dzirkstoša personība – aktrise Esmeralda Ermale, vēsta ziņu portāli.

 

ALISE TĪFENTĀLE - rakstniece, prozaiķe, mākslas un foto vēsturniece, izstāžu kuratore. Dzimusi 1977. gadā Jelgavā. Bijusī iecavniece. Mākslinieku meita, tēvs gleznotājs Juris Tīfentāls, mamma Zenta Dzividzinska nodarbojusies ar mākslas foto.
Alise darbojas Mākslinieku savienībā kopš 2007. gada, Rakstnieku savienībā  kopš 2004. gada, ir studējusi žurnālistiku. A. Tīfentāle sarakstījusi trīs grāmatas: «Rīgas siltums»
(2003) - skarbs un ironisks jaunās paaudzes skatījums, kurā nav vietas ilūzijām; «Galvenā balva - ceļojums divatā» (2001); īso stāstu krājums «Hotel Riga» (1999). Saņemtie apbalvojumi: 2004. gadā  žurnāla «Studija» redkolēģijas gada balva nominācijā «Labākā recenzija par Latvijas mākslas notikumiem 2003. gadā», speciālbalva «Par fotogrāfiskās domas veicināšanu Latvijā»; 2003. gadā  KKF radošā stipendija romāna 100 un 1 nakts sarakstīšanai, žurnāla «Studija» redkolēģijas gada balva nominācijā «Gada raksts 2002», Ziemeļu Ministru padomes studiju braucienu stipendiju programmas «Baltijas Sleipnirs» radošā stipendija; 2002. gadā žurnāla «Studija» redkolēģijas gada balva nominācijā «Labākā debija žurnālā 2001. gadā».
Atbildot uz jautājumu, kas autorei patīk, kādā no intervijām Alise Tīfentāle teikusi: «Ja cilvēki atrod kaut ko interesantu, par ko viņi varētu runāt vai darīt kopā, ka viņi to arī dara, neaizbildinoties ar kaut kādām atšķirībām viņu statusos vai mērķos. Darbs ir viena lieta, bet privātās attiecības ir kas cits. Cenšos darīt daudz ko, lai man pašai tas būtu vērtīgi, interesanti un nemitīgi mani pilnveidotu.»

 

PĒTERIS IKLAVS (arī Iklāvs), dzejnieks, mākslinieks-grāmatsējējs, grāmatnieks, dzimis 1911.gada 17. februārī Zālītes pagastā, zemkopja ģimenē. Mācījies Rīgas 1.ģimnāzijā. Strādājis tēva mājās Iecavā un Latvijas telegrāfa aģentūrā. Cīnījies Latviešu leģionā Kurzemē, pēc kara bijis padomju gūstā Mordovijā. Pēc atbrīvošanas strādājis par grāmatsējēju Talsos. Pirmais dzejolis «Atmiņu posts» publicēts 1935. gadā ar P. Iklava vārdu laikrakstā «Brīvā Zeme». Pirms tam nedaudzas publikācijas ar J. Iecavnieka vārdu. Vēlāk publicējies galvenokārt periodiskajos izdevumos «Rīts», «Tēvijas Sargs», «Daugava». Dzejai raksturīgi intīmi motīvi un patriotisms, formas lakonisms, vizuāli konkrēta, simbolikai tuva tēlainība un muzikalitāte. Kurzemes cīņu laikā rakstītā patriotiskā dzeja pieder pie mākslinieciski nozīmīgākajiem viņa darbiem un publicēta antoloģijā «Cerību zeme» (Stokholmā 1945). 1944.gadā palicis neizdots dzejoļu krājums «No āpša alas». Pēckara gados dzejnieks nav publicējies.
Mūžībā aizgājis 1986. gada 2. janvārī, apbedīts Talsu Jaunajos kapos.

 

Tulkotājs un prozaiķis VALDEMĀRS KĀRKLIŅŠ (1906.17.10.- 1964.01.01.) dzimis Iecavas pagasta Jaunplampjos, saimnieka ģimenē. Beidzis Iecavas pagastskolu un Kļaviņas privātģimnāziju Bauskā, mācījies Valsts tehnikumā Rīgā, neilgu laiku studējis Latvijas Mākslas akadēmijā. Žurnālu «Sensācija», «Jaunā Elegance» redaktors, tur arī sācis savu literāro darbību: publicējis noveles, romānu «Dēmoniskais un dāma maskā», tulkojis, veidojis arī ilustrācijas. No 1926. gada bijis profesionāls, ražīgs tulkotājs apgādā «Grāmatu draugs». Tulkojis vairākus desmitus romānu no angļu, franču, vācu un krievu valodas. Sarakstījis biogrāfiskus romānus. Tulkojis arī izdevniecībā «Zelta Ābele».
1944. gadā emigrējis un dzīvojis Reitenbergā, Insbrukā, Nirtingenē, Karslūrē, Eslingenē. No 1950. gada līdz mūža beigām V. Kārkliņš dzīvojis Seilemā, Oregonas štatā ASV. Strādājis arī par nakts uzraugu psihiatriskajā slimnīcā. ASV tapuši 10 rakstnieka romāni, rakstītas lugas. Kārkliņš bijis redaktors laikraksta «Laiks» literārajam pielikumam «Laika Mēnešraksts». Rakstnieks aizgājis mūžībā Portlendā, apbedīts Belknesta piemiņas parka kapsētā.
Nozīmīgākie darbi: noveļu krājums «Koka karote», «Pie laika upes», biogrāfiskie romāni «Karaliene Kristīna», «Mopasāna dzīve», romāni «Mīlulis», «Dieva zeme», «Teika par septiņiem kuģiem», «Zelta zvans», «Romantiski iemesli», «Tikai mīlestība», «Jaunavu iela», «Vēstules no dzimtenes» un citi; lugas «Sarkanvīns» (iestudēta arī 1999. gadā Rīgas Jaunajā teātrī), «Indīgā efeja».
Iecavnieki var būt lepni par Valdemāra Kārkliņa veikumu un droši ierindot viņu labāko trimdas latviešu rakstnieku vidū, kas skarbi vai maigi, rūgti vai ar humoru, bet reāli un godīgi attēlojuši latviešu tautas likteņgaitas.

 

Fotogrāfs JĀNIS TEODORS BIDEGS dzimis Kokneses pagastā 1904. gada 4. martā. Pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā Iecavā atvēris fotosalonu, bijis aktīvs Aizsargu organizācijas biedrs, 13.Aizsargu pulka ieroču noliktavas pārzinis, Bauskas amatnieku biedrības biedrs. Fotogrāfa darbi, kas lielākoties tapuši 30. gadu Iecavā un tās apkārtnē,  ir ne tikai salonā tapuši uzņēmumi, bet arī tā laika Iecavas notikumi - gan sadzīviski, gan svinīgi: uzkopšanas talka parkā, austuves iekšskats, J. Veismaņa klēts celtniecība, teātra spēlēšana, ķekatnieki, jaunieši laivā un vēl, un vēl. Vācu okupācijas laikā T. Bidegs darbojies Bauskas pašaizsardzības organizācijā, 1945. gadā deportēts, miris Jagrinlaga nometnē 1949. gada 26. augustā.
Bijis precējies, abiem ar sievu Emmu bijusi meita Biruta. Emma Bidegs Iecavā arī darbojusies kā fotogrāfe līdz 1971. gadam. Ir zināms, ka Bidega fotosalona darbības laikā 30. gados arī viņa fotografējusi un attīstījusi negatīvus, tā ka var uzskatīt - fotodarbi ir Bidegu ģimenes kopdarbs.
Teodora Bidega 110. jubileju pieminot, Iecavas biedrība «Arhīvs» 2014. gada 17. maijā Muzeju naktī atklāja novadniekam veltītu piemiņas izstādi. Diemžēl par Teodoru Bidegu zināms diezgan maz. Biedrība un bibliotēka cer, ka izziņas darbu varēs turpināt, tāpēc visus, kuru rīcībā ir kāda informācija, saistīta ar Jāņa Teodora Bidega dzīvi un darbību, aicinām dalīties tajā, lai varam apkopot visu, ko zinām par šo Iecavas vēsturei nozīmīgo cilvēku.

 

DACE AKMENTIŅA, īstajā vārdā Doroteja Šteinberga, dzimusi 1858. gada 3. jūlijā Bauskas apriņķa Grienvaldē, Zālītes pagastā, mirusi 1936.gada 16.martā. Viņa bija latviešu aktrise, viena no pirmajām latviešu teātra zvaigznēm. Dzimusi trūcīga mūrnieka ģimenē. Mācījusies elementārskolā Jelgavā. Kopš 1875.gada dzīvojusi Rīgā, pirms darba teātrī strādājusi par šuvēju un dziedājusi korī, bijusi apveltīta ar skaistu, izteiksmīgu balsi. Pirmā loma - Vaņa 1886.gadā Rīgas Latviešu teātra iestudētajā lugā pēc Mihaila Gļinkas operas «Dzīvība priekš cara» motīviem. Pēc pirmajiem panākumiem tikusi angažēta teātrī. Ievērojamākās lomas - Kārlēns Blaumaņa lugā «Skroderdienas Silmačos», Kristīne Blaumaņa lugā «Ugunī», Mirdza Aspazijas lugā «Vaidelote», Grietiņa Gētes lugā «Fausts», Ofēlija Šekspīra lugā «Hamlets», Dezdemona Šekspīra lugā «Otello». Darbojusies Rīgas Latviešu Biedrības teātrī no 1886. gada, kur H. Rodes Ebelinga vadībā izaugusi par izcilu tēlotāju ar lielisku raksturojumu, smalkām psiholoģiskām niansēm. Aktrise tēlojusi kā naivas jūsmotājas, tā dramatiskus sieviešu raksturus, iegūstot izsmalcinātu tehniku kopā ar vienkāršu spēli. Pēc 1914. tēlojusi reti, pēdējā loma bija Maija Jāņa Akurātera lugā «Lāča bērni» 1922. gadā Nacionālajā teātrī. Vēlākajos gados smagi slimojusi. Dzīvojusi Rīgā, Palīdzības ielā. Apbedīta Rīgas Meža kapos.
Daces Akmentiņas vārdā nosaukta viena no ielām Iecavā, Cēsnieku līcī.

 

ANTRA CILINSKA - kinorežisore, režisore-producente, Jura Podnieka studijas direktore, filmu montāžas režisore Rīgas kinostudijā, lektore. Dzimusi 1963.gada 12.martā Iecavā mediķu ģimenē. Beigusi Rīgas 50. vidusskolu un Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes Angļu valodas un literatūras nodaļu, beigusi maģistra studijas Banku Augstskolā, producentu un režisoru kursus Dānijā un citviet pasaulē. No1981. līdz 1990. gadam strādājusi Rīgas kinostudijā. Dokumentālo filmu režisore. Viena no Jura Podnieka studijas dibinātājām. Bijusi montāžas režisore daudzām Podnieka filmām, tajā skaitā plašu rezonansi guvušajai «Vai viegli būt jaunam?». Savos darbos režisore analizējusi indivīda un sabiedrības savstarpējās attiecības.
Antra Cilinska bijusi producente un režisore-producente filmām «Naivie» (1992), «Nepabeigtā filma» (1993), «Nolādētā pilsēta» (1995), «Provokācijas anatomija» (1996), «Čaka ielas meitenes» (1997), «Vai viegli būt…?» (1996/98), «Baltijas sāga» (2000), «Kas no kā rodas?» (2002), «Nesalauztie» (rež. R.Valters, 2004), «Redzi, Trusi, tētis brauc uz Londonu» (2004), «Time For Bed» (2005), «Dina» (rež. P. Krilovs, 2005), «Papiņš» (2006), «Vai citi?» (2006), «On A Bus Shop Through Latgale» (2006), «Turpinājums Latvijai» (2008), «Burvīga diena» (2010), «Vai viegli...? Pēc 20 gadiem» (2010), «Kā Tev klājas, Rūdolf Ming?» (2010), «Divas sievietes» (2014, rež. V. Glagoleva, Krievija, Francija, Latvija), «4.maija Republika» (2014), «Laimes formula» (2015). Producente spēlfilmai «Jelgava 94», kuras veidošanu pēc popularitāti iemantojušā Jāņa Joņeva romāna uzsākusi Jura Podnieka studija. A. Cilinska Latvijas Kultūras akadēmijā lasa lekcijas par audiovizuālo un skatuves mākslu un producēšanu, aktīvi piedalās dažādos multimediju projektos.

 

Dziedniece ZILĀKALNA MARTA (30.03.1908.-22.05.1992.) mūžībā aizgājusi Iecavā, atdusas Sila kapos. Izdziedinājusi ap 75 000 cilvēku. Ierakstīta septiņu pasaules slavenāko dziednieku sarakstā. Vēl arvien ļoti daudz cilvēku dziļā pateicībā atceras grūtā brīdī sniegto Martas atbalstu veselībai un sirdsmieram. Nākusi no Dauguļu pagasta Mazbrenguļiem Vidzemē, īstajā vārdā Marta Rācene. Māte Anna Rācene bijusi dzejniece, tēvs Pēteris gājis bojā no bandītu rokas, vectēvs Mārtiņš bijis pirmais Baltijas ģenerālis cara goda pulkā, vecāmāte nodarbojusies ar dziedniecību, brālis Jānis Rācenis, latviešu leģionārs, pazudis bez vēsts. Mācījusies Dauguļu pamatskolā un Dikļu draudzes skolā. Pabeigusi medicīnas skolu un ieguvusi feldšeres diplomu, asistējusi kara ārstiem operācijās un glābusi ievainotos Pirmā pasaules kara laikā. Jaunībā Marta bijusi liela Latvijas patriote, iesaistījusies skautu un gaidu organizācijās, bijusi reliģioza, vēlāk daudz rūpējusies par dievnamiem. Par Martas naudu izremontēta Dikļu un Raunas baznīca.
Viņa dzīvoja teiksmainā Zilākalna tuvumā – Žāzēnu mājās, bet pēdējos dzīves gadus Raunā un arī Iecavā,  Elzas Skrodeles mājās. Pie viņas visās dzīvesvietās nāca un brauca daudz slimnieku no tuvām un pat ļoti tālām vietām. Zilākalna Martas mīļākie ziedi bija baltas rozes, bet mīļākā dziesma – Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme. Viņa staigāja zaļās drēbēs, jo uzskatīja, ka šai krāsai ir dziednieciskas īpašības. Allaž deva padomus par krāsām, izjautāja, kā kuram vārds un tēva vārds. Ārstēja ar apvārdotiem produktiem, lūgšanām, dievvārdiem un paveica brīnumus. Viņa ievēroja savus likumus, zināja, kad palīdzēt, kad nē. Reliģiskajos svētkos un svētdienās nestrādāja.
Martai piemita apbrīnojamas spējas - apturēt ugunsgrēku, atrast pazudušus cilvēkus, ieskatīties nākotnē, dziedināt. Folkloras pētniece LU profesore Janīna Kursīte ar studentiem Raunas mājas bēniņos atraduši Martas buramvārdu grāmatas, piezīmes, personīgās mantas. Būdama jau tik daudz gadu aizsaulē, Marta atgriežas un caur savām kleitām, grāmatām, ziedojumu kvītīm mūs uzrunā. Tā ir dažādu faktoru un cilvēku saslēgšanās ap Zilākalna Martas fenomenu. Tālāk varētu domāt par Tautas maģijas tradīciju muzeja izveidi, teic J. Kursīte. Par Zilākalna Martu izdotas grāmatas, uzņemtas filmas un iestudēta luga Rīgas Jaunajā teātrī.

 

Rakstnieks ARNOLDS APSE dzimis 1914. gada 28. maijā Iecavā, lauksaimnieka ģimenē, mācījies Codes-Bērzes pamatskolā un Hercoga Pētera ģimnāzijā Jelgavā. Jau ģimnāzista gados sarakstījis pāris lugas, no kurām 3 cēlienu drāma «Kugrēni» ieguvusi Lauksaimniecības kameras godalgu un tikusi izrādīta. Pirmais dzejolis «Mātei» publicēts laikrakstā «Bauskas Vēstnesis». 1940. gada pavasarī «Valtera un Rapas» apgādā iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums «Dieva zeme». Romāna «Kugrēni» iznākšanu aizkavējusi padomju okupācija. 1942. gadā Apse kļuvis leģionārs, piedalījies cīņās austrumu frontē un Jelgavas aizstāvēšanā. Vēlāk nonācis Austrumprūsijā un pēc kapitulācijas gūstā Cēdelgemā, kur rediģējis un izdevis karavīru izdevumus. Pēc nokļūšanas brīvībā Apse devies darbā Francijas ogļraktuvēs, strādājis tur līdz 1956. gadam, kad sabojātas veselības dēļ uz diviem gadiem nokļuvis sanatorijā. Pēc atveseļošanās ieguvis mājiņu Klosterkalnā pie Valšēdas. Turienes skarbā, īpatnējā vide ar savdabīgiem cilvēkiem atspoguļota viņa autobiogrāfiskajā romānā «Klosterkalns», kas iznācis 1964. gadā. Autora pašportrets rāda skumju, vientulības mocītu svešinieku, kura dvēsele izsalkusi pēc cilvēcības. Dziļas rievas sejā ievilkusi ne vien trimda, bet arī pagātnē piedzīvotie rūgtumi. Zīmīgi Apses citētie ārsta vārdi, ka ikviens, kas bijis koncentrācijas nometnē, esot ieguvis kādu kompleksu, un šai gadījumā kompleksu veidojot autora fanātiskā brīvības mīlestība. Uz rakstnieku varam raudzīties gan ar goddevību, gan ar līdzjūtību. 1966. gadā iznācis dzejoļu krājums «Saules puķes», 1982. gada beigās - dzimtenes gadu atmiņu romāns «Gandrīz ģenerālis» un «Lepnā Zemgales bajāru cilts» – par kādas Zemgales saimnieku dzimtas likteņiem vairākās paaudzēs. Liela daļa Arnolda Apses darbu palikuši manuskriptos. Sešdesmito gadu beigās rakstnieks viesojies Vācijā, Anglijā un apmeklējis daudzus latviešu centrus. Anglijas turneju rīkoja Daugavas Vanagu Fonda kultūras daļa. Turneja autoram devusi stipru  garu. Paša vārdiem sakot, viņš juties, kā savu ierasto eža kažoku nometis. Saskaņa, sirsnība un draudzības gaisotne uzplaukusi it īpaši nedēļā, kuru Arnolds Apse pavadījis rakstnieka Gunara Janovska un viņa dzīvesbiedres lauku mājās.Rakstnieks mūžībā aizgājis 1983. gada 19. janvārī Sārbūrā, Francijā. Viņa atdusas vieta ir Valšēdas kapsēta.

 

PAULIS EINHORNS - vēsturnieks, mācītājs. Dzimis 16. gadsimta 90. gados Iecavas luterāņu mācītāja ģimenē. Viņa vectēvs, Aleksandrs Einhorns, bijis Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera galma mācītājs un Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendants. Vectēvs izstrādājis hercogistes baznīcas likumus.
Paulis Einhorns baudījis labu izglītību, teicami pārvaldījis sengrieķu un latīņu valodu. No 1621. gada Einhorns bijis Mežmuižas (tagad - Augstkalne) mācītājs. 1627. gadā publicējis rakstus pret latviešu elkdievību, kas vēlāk ironiskā veidā padarīja viņu slavenu. No 1634. gada Jelgavas draudzes mācītājs. 1636. gadā publicējis vēsturisku rakstu par latviešu pievēršanos luterticībai Kurzemes hercogvalstī. No 1636. līdz 1655. gadam Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendants. 1645. gadā kopā ar Durbes mācītāju Topiju  kā hercogistes pārstāvji parakstījuši dokumentu pret katolizēšanas mēģinājumiem Polijas-Lietuvas valstī. 1649. gadā Tērbatā publicējis pirmo pamatīgo latviešu vēstures grāmatu «Historia Lettica», kuras pilnais nosaukums zīmīgā veidā parāda grāmatas saturu: «Tas ir latviešu nācijas apraksts, kurā stāstīts par latviešiem kā Vidzemes, Kurzemes un Zemgales senajiem iedzīvotājiem, viņu nosaukumu, reliģijas, valstu vai pārvaldes izcelsmi, kādi tie bija pagānu laikos, arī viņu paražām, ieražām, dabu un īpašībām u. c.»
Paulis Einhorns miris Jelgavā 1655. gada 25. maijā, uz baznīcas kanceles dedzīgi sprediķodams pret jaunā Gregorija XIII kalendāra ieviešanu.

 

NIKOLAJS SKUJA (1913-2012) bija latviešu ārsts gastroenterologs, endoskopijas aizsācējs Latvijā. Rīgas Medicīnas institūta profesors.
Dzimis 1913. gada 5. oktobrī Zālītes pagastā skolotāja Aleksandra Skujas un viņa sievas Olgas ģimenē. Tēvs mācījis dzīvot tā, lai katru dienu būtu grūti – mācīties un sportot, katru dienu svīstot garīgi un fiziski. Mācījies Cēsu Valsts vidusskolā, studējis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1941. gada martā pieņemts darbā Latvijas Universitātes 2. Iekšķīgo slimību katedrā. Otrā pasaules kara laikā 1943. gadā universitātes vadība viņu nosūtīja apgūt moderno gastroskopiju Berlīnes Humbolta universitātes Charite klīnikā. 1944. gadā N. Skuju iesauca Latviešu leģiona 19. divīzijā kā kara ārstu, un līdz pat kara beigām viņš strādāja Kurzemes cietokšņa Kuldīgas un Irlavas kara hospitāļos. Pēc kara beigām nokļuva filtrācijas nometnē Tulā.1946. gada vasarā Nikolaju Skuju atbrīvoja no apcietinājuma, viņš drīkstēja atgriezties dzimtenē un strādāt par asistentu LU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedrā. 1953. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju, bet tikai 1959. gadā viņu 45 gadu vecumā ievēlēja par katedras docentu un norīkoja strādāt Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. 1967. gadā N. Skuja aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju, un 1968. gadā viņu ievēlēja par Rīgas Medicīnas institūta Terapijas katedras profesoru un iecēla par P. Stradiņa klīniskās slimnīcas Gastroenteroloģijas un dietoloģijas centra vadītāju.
1988. gadā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā ārsta nosaukums. Līdz pat 81 gada vecumam pildījis profesora darba pienākumus Latvijas Medicīnas akadēmijā, pēc tam kā emeritētais profesors turpinājis piedalīties Stradiņa slimnīcas klīniskajā darbā līdz pat 2008. gadam, kas uzskatāms par savdabīgu rekordu Latvijas medicīnas vēsturē. Arī datortehnoloģiju laikmetā viņš saglabāja sev raksturīgo darbīgumu, ar lielu entuziasmu apmeklēdams mācību nodarbības Stradiņa slimnīcas Elektroniskajā bibliotēkā. Kā ilgās klīniskās pieredzes vainagojums 1999. gadā gaismu ieraudzīja pēdējais kopdarbs ar viņa skolniekiem – profesoru Anatoliju Danilānu un Dr. Guntu Geldneri.
Nikolajs Skuja miris 2012. gada 16. oktobrī Rīgā. Dzīvesbiedres - dzejniece Velta Toma un Irēna Briede. Bērni Vidaga (1948), Jana (1949) un Linards (1952)  Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis (1995), Kristapa Rudzīša balva (2001), Atzinības krusts (2005), Latvijas Republikas Veselības ministrijas gada balva (2008.) kad viņš pēdējo reizi 95 gadu vecumā uzstājās televīzijas kameru priekšā uz Dailes teātra skatuves kā vecākais tā laika ārsts Latvijā. Bijis Latvijas Gastroenterologu asociācijas goda prezidents (1989). Bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990), Latvijas Ārstu biedrības goda biedrs (2003).

 

 

ROBERTS KRIMBERGS,
medicīnas doktors. Dzimis 1874. gada 23. janvārī Iecavas pagasta Kraķos zemnieka Pētera Krimberga un viņa sievas Doras, dzimušas Švarcbahas, ģimenē. Bijis izcils fiziologs, bioķīmiķis, medicīnas doktors (1907). Mācījies Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzijā un Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. Beidzis Maskavas Universitāti: 1899. gadā – Medicīnas fakultāti, 1904. gadā – Fizikas un matemātikas fakultātes Dabas zinību nodaļu. No 1904. līdz 1909. gadam strādājis par docētāju Maskavas Universitātē, no 1909. līdz 1920. gadam – par Harkovas Universitātes un Sieviešu Medicīnas institūta katedras vadītāju. Profesora grādu ieguvis 1909. gadā. Veicis pētījumus un papildinājies Vīnē, Heidelbergā un Berlīnē. No 1920. gada vadījis Latvijas Universitātes Fizioloģijas un fizioloģiskās ķīmijas katedru. Bijis pirmais vēlētais Medicīnas fakultātes dekāns Latvijas Universitātē (1920.–1923. un 1927.–1929.) Pirmie Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes izveidošanas darbi veikti tieši R. Krimberga dekanāta laikā, tad arī likti pamati fakultātes Fizioloģijas institūtam. Zinātnieks pētījis karnozīna un metilguanidīna fizioliģijas nozīmi organismā; izolējis karnitīnu un noskaidrojis tā struktūrformulu (1905). Nācis klajā ar jaunu teoriju par gremošanas dziedzeru sekrēcijas mehānismu. Piedalījies 11. starptautiskajā fiziologu kongresā Skotijā. Publicējis lielu skaitu zinātnisko darbu un devis milzīgu un nenovērtējamu ieguldījumu medicīnas attīstībā.Miris 1941. gada 29. aprīlī Rīgā, apglabāts Meža kapos.

 

ALEKSANDRS ROMANS,
gleznotājs, dzimis 1878. gada 14. janvārī Iecavas pagastā. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā. 1904. gadā beidzis Pēterburgas mākslas akadēmiju. Gleznojis figurālas kompozīcijas, izjustas ainavas un portretus. Piedalījies izstādēs. Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiskā reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklasiskām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību.
Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. gadam pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija «Rūķa» biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis, piedalījās satīriskā žurnāla «Svari» izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā.
1910. gadā Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, daudz gleznoja, apmācīja skolēnus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. gada 26. jūnijā mira.
Laikabiedri atcerējās gleznotāju kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Aleksandra Romana darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Tukuma, Bauskas, Mākslas akadēmijas muzejā.

 

JĀNIS TEPFERS
(1898-1994) bija izcils latviešu diplomāts, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs (1937-1938), Latvijas vēstnieks Somijā (1938-1940), Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvis Zviedrijā (1954-1991).  Dzimis 1898. gada 16. janvārī Iecavas pagastā aptiekāra ģimenē. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā (1909-1915). Pirmā pasaules kara laikā devies bēgļu gaitās uz Tērbatu, kur turpinājis mācības Luda Bērziņa un Friča Šmidhena vadītajā ģimnāzijā. Studējis Tērbatas Universitātē medicīnu. Latvijas brīvības cīņu laikā 1918. gada decembrī kopā ar vecāko brāli Verneru Tepferu iestājies Atsevišķajā studentu rotā. No 1919. gada 1. decembra bijis Latvijas pagaidu valdības ārlietu ministra Z. A.Meierovica adjutants, pavadījis ministru ārzemju ceļojumos Latvijas valsts de iure atzīšanas sarunās (1920-1921) un Dženovas konferencē (1922). No 1923. gada bijis LR Ārlietu ministrijas atašejs, tad I šķiras sekretārs, administratīvās un protokola nodaļas vadītājs, pēc tam Administratīvi juridiskā departamenta direktors. Līdztekus studējis tieslietas Latvijas Universitātē (1921—1937). Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā atbrīvots no amata un pārcēlies uz dzīvi Zviedrijā. No 1942.gada bijis tulks Zviedrijas Ārlietu ministrijā. Pēc kara beigām bankas darbinieks (1947-1959), līdztekus no 1948.gada vadījis Nacionālā fonda padomes darbu, līdz 1954.gadam bijis Zviedrijas Latviešu padomes vicepriekšsēdētājs. Piedalījies visās Latvijas diplomātisko pārstāvju sanāksmēs no 1964.līdz 1983.gadam. Jānis Tepfers miris 1994.gada 9.aprīlī Stokholmā. Apbalvots ar 4.šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Austrijas, Beļģijas, Dānijas un citu valstu ordeņiem.

ANNA VELĒDA ŽĪGURE
ir Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgas dzimtas pārstāve, dzimusi 1948. gada 25. augustā Rīgā, rakstniece, tulkotāja. Jāņa Žīgura meita, Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mazmeita; vīrs - somu rakstnieks un žurnālists Juka Rislaki. Beigusi Jūrmalas 4. vidusskolu, Tartu universitāti, Vēstures un filoloģijas fakultātes Igauņu valodas un literatūras nodaļu. Strādājusi Latvijas Rakstnieku savienībā, bijusi biedrības «Latvija-Somija» priekšsēdētāja, Latvijas Republikas vēstniece Somijā un Igaunijā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Rakstnieces literārā darbība aizsākusies ar tulkojumiem no igauņu un somu valodas. A. Žīgure publicējusi aprakstus par Somiju, recenzijas un rakstus par igauņu literatūru. Grāmata par savu dzimtu un Latvijas likteņiem «Tomēr tik tuvu» publicēta tulkojumā somu (Helsinkos 1997) un igauņu valodā (Tallinā 1999). Latviski tā kopā ar esejām «Latvijas zeme un debesis» izdota grāmatā «Es stāstu par Latviju» (2000). Sastādījusi E. Virzas dzejas grāmatu «Dievišķā gaismā» (1991), kā arī «Latvijas grāmatu 2002» (2002) un citas. Uz dokumentāla pamata balstīts stāsts par vecmāmiņu Elzu Stērsti, kas izdots grāmatā «Marselīne» (2005). Par Otrā pasaules kara beigu posmu, trimdas tēmu izdotas grāmatas «Viņi ceļā» (2009) un «Viņi. Svešos pagalmos» (2012). Aspazijas literārā prēmija A. Žīgurei piešķirta 2015. gadā.
Pašlaik Anna Žīgure aktīvi darbojas publicistikā, rūpējas par Billīšu mājām, kur organizē literārus, kultūrvēsturiskus sarīkojumus un talkas, turot godā mūsu dižgaru Elzas Stērstes un Edvarta Virzas piemiņu.

 

AMARILLIS LIEKNA
(1921-2004), kultūras darbiniece. Dzimusi 1921. gada 14. augustā. Māte – dzejniece Elza Stērste, tēvs – dzejnieks Edvarts Virza. Viņi savai vienīgajai meitai deva neparasto vārdu Amarillis, kas saistīts ar grieķu ganu mitoloģiju. Annas Žīgures māte, visu mūžu represēta savu vecāku dēļ. 1991. gadā atgriezusies «Billītēs», kur veltījusi visas pūles, lai tās saglabātu kā vēsturisku  kultūrvietu. Kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dzimta atguva mājas, Amarillis Liekna nešauboties pieņēma lēmumu pārcelties no Jūrmalas uz tēva mājām Jelgavas rajona Sidrabenes pagastā. No laikiem, kad dzejnieki Edvarts Virza un Elza Stērste saimniekoja «Billītēs», te nekas daudz nebija palicis - 1944. gada jūlijā, kad, vācu armijai atkāpjoties, tika aizdedzināta Jelgava, tajā sadega arī ģimenes mēbeles un grāmatas. Māju pēc viņas tēva drauga, Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Eduarda Smiļģa projekta pārbūvēja - viņš vienstāvu lauku namu pārveidoja par divstāvu māju ar balkonu un kolonnām pie ieejas durvīm. Pēc viņa ierosinājuma līdzās tika uzcelta arī rentnieku māja, kas joprojām saglabājusies. Edvarts Virza vēlējies, lai meita studē vēsturi. Arī viņa pati domājusi par studijām, taču kara dēļ tās atliktas. 1943. gadā piedzimis dēls Eduards, un pēc gada Amarillis devusies uz Liepāju ar domu varbūt arī doties trimdā, tomēr iespēju emigrēt neizmantoja un atgriezās pie dēla Rīgā. Vēlāk pēc kara darbu meklējusi Leļļu teātrī, jo tur strādājusi Lieknai pazīstamā dzejniece Mirdza Ķempe. «Devos pie Mirdzas Ķempes un satiku Žīguri,» īsi par savu laulību ar Leļļu teātra direktoru Jāni Žīguru pavēstījusi Lieknas kundze. Dzimtas pavedienu turpina viņas mazmeita Diāna ar bērniem Akselu un Elīzi.

 

ELZA STĒRSTE
(1885–1976), rakstniece, dzejniece, tulkotāja, jurista un literāta Andreja Stērstes meita, dzejnieka Edvarta Virzas sieva un rakstnieces, tulkotājas un diplomātes Annas Žīgures vecmāmiņa, dzimusi 18. martā Vecpiebalgas pagastā, studējusi Pēterburgas konservatorijā klavieru klasē, Sorbonnas universitātē mākslas vēsturi, kur diplomdarba temats bija franču dzejnieka Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire) estētika. Elzai daudzas Bodlēra domas un izjūtas sasaucās ar viņas pašas domām, un, kā slavenā dzejnieka vadīta, Elza Stērste iepazina Bodlēra Parīzi. Elza Stērste strādājusi par skolotāju, 20. un 30. gados strādājusi literāru darbu. 1913. gadā iznāca viņas pirmais dzejoļu krājums «Prelūdijas». Elza Stērste rakstījusi arī dzejoļus un stāstus bērniem, lugas Leļļu teātrim. Sarakstījusi romānu «Andreja Zīles dzīve», kas ir tēva Andreja Stērstes dzīvesstāsts. Tulkojusi franču rakstnieku darbus. 1931. gadā viņas tulkojumā tika izdota latviešu dzejas antoloģija franču valodā. Īsi pēc Pirmā pasaules kara Elza iepazinās ar Edvartu Virzu, kurš jau bildinot piešķīra viņai vārdu Marselīne, un tā tas palika visu dzīvi. 50. gadu sākumā Stērsti apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju kā franču grupas dalībnieci (1951–1955). Pēc atgriešanās Latvijā iespēju robežās, jo Sibīrijā veselība tika neatgriezeniski iedragāta, viņa turpināja savu literāro darbību. Pavisam kopā Elza Stērste izdevusi sešas dzejas grāmatas un vairākas izlases. Krājumam «Mezglotie pavedieni»; Dzejoļi 1929-1934 piešķirta Kultūras fonda balva 1934. gadā.

 

 

EDVARTS VIRZA,
īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna, dzimis 1883. gada 27. decembrī Emburgas (Salgales) pagasta «Rāceņos». Vecākais no ģimenes deviņiem bērniem mācījās Salgales pagasta un Bauskas pilsētas skolā. 1901. gadā dzejnieka tēvs mantoja «Billītes». 1904. gadā Edvarts devās uz Maskavu, kur klausījās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā; 1905. gadā atgriezās «Billītēs», pašmācībā apguva franču valodu, sāka pētīt franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju. 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi parādījās žurnālā «Dzelme», pēc gada tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums «Biķeris». Pirmajam pasaules karam sākoties, visa dzimta posās bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915. gada vasarā nogalināja Edvarta māti. Līdz 1922. gadam tapa tēlojumi, kas 1923. gadā ievietoti krājumā «Zaļā Zemgale». 1916. gadā E. Virza iestājās karadienestā – strēlnieku 5. Zemgales pulkā. 1917. gadā, ienākot vācu frontei Latvijā, Virza apmetās Pēterburgā, kur tapa dziļi analītisks raksts «Izpostītā Latvija» par Vācijas un Krievijas karu Baltijas telpā, par latviešu karavīru bezjēdzīgo varonību, cīnoties svešā armijā. 1918. gadā Virza tika demobilizēts. Latvijas valsts tapšanas laikā Virza bija viens no tiem literātiem, kas līdzdarbojās preses izdevumos. Publicētie raksti un dzejoļi aicināja mīlēt savu tēvzemi. 1920. gadā Virza apprecējās ar dzejnieci Elzu Stērsti, un 1922. gadā ģimenē ienāca meita Amarillis. 1928. gada vasarā Virza sāka rakstīt poēmu «Straumēni», kas kļuva par otro visvairāk izdoto latviešu rakstnieku grāmatu, tā tulkota daudzās valodās. 30. gados Virza daudz ceļoja, strādāja par Dailes teātra direktoru un Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītāju, tulkoja no franču valodas. Viņš apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, kā arī Francijas un Itālijas ordeņiem. 1938. gadā dzejnieks kļuva par Tēvzemes balvas laureātu. Edvarts Virza mira 1940. gada 1. martā. Viņa personība un darbi vairāk nekā 40 padomju varas gadus bija noklusēti. Tikai 1985. gadā viņš tika reabilitēts. Tagad «Billītes» ir dzimtas īpašums, kurā tiek uzturēts kultūrvēsturiskais mantojums, tiek organizēti pasākumi, koptas latviskās tradīcijas.

 

Publicēšanai sagatavots no Edvarta Virzas Iecavas bibliotēkas, Iecavas vidusskolas novadpētniecības materiāliem un interneta resursiem.

Lapas informācija atjaunota:    08.11.2017
TWITTER
IecavaLV
21 Nov
Sakarā ar elektroenerģijas pārtraukumu trešdien, 22. novembrī, no plkst.10.00 – 15.00 Iecavas novada dome apmeklētā… https://t.co/9A1SIaK2lI