Kad piedzimis Sandras mazais puika, brīžiem viņu pārņēmusi bezspēcības sajūta, tādēļ bijusi vēlme sameklēt kādu, kam iet vēl sliktāk. Nu jau otro gadu iecavniece Sandra Jake ada pati un organizē citas rokdarbnieces adīt Bērnu klīniskās slimnīcas jaundzimušo nodaļas mazajiem pacientiem. Ne tikai Ziemassvētku labdarības akcijas ietvaros, bet visu gadu.

Lūk, ko ieteikuma vēstulē pasākumam «Latvijas lepnums 2008» rakstījusi Baiba Sprice, Bērnu slimnīcas fonda pārstāve: «Uzvārdu Sandrai nezinu, jo šī ir pirmā reize, kad tas būtu vajadzīgs. 2007. gada novembrī ar Sandru pirmo reizi pārrunājām viņas piedāvājumu adīt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas 8. nodaļas pacientiem zeķes un cepurītes. Viņu esot iedvesmojis sen dzirdēts stāsts par kādu adītāju klubiņu, kas uz Ziemassvētkiem slimnīcas vismazākajiem pacientiem saadījušas kaudzi ar zeķītēm un cepurītēm.

Sandra emocionāli iedomājusies, kā jūtas slimnīcā nonākušās mammītes ar priekšlaikus dzimušiem bērniņiem, kam, saprotams, nav saadītas mazmazītiņas zeķītes, un apdomājusi, kā adīt pašai un saorganizēt vēl citas čaklas, nesavtīgas un brīnumjaukas adītājas. Tikāmies ar nodaļas virsmāsu Olitu, lai adītājām būtu skaidrība - cik mīkstas dzijas, pūkainas vai tieši pretēji, kāda izmēra zeķītes (un vai vispār zeķes?) nodaļai vajadzētu. Izrādās, arī adītas sedziņas bērniņiem, kas vairs neguļ inkubatorā, būtu pašā laikā. Turklāt, arī adītāju klubiņa dāvinājums jau sen kā izsīcis.

Jau pēc nepilniem diviem mēnešiem, gada pirmajās dienās, Sandra atbrauca ar pirmajām divām sedziņām, plaukstas lieluma cepurīti un 16 pāriem zeķu. Tā viņa ik pa laikam man piezvana, ka vajag satikties - kāds maišelis atkal esot sakrājies. Šā gada laikā 8. nodaļa ir apgādāta ar adītajām sedziņām, kā arī saadīts desmitiem cepurīšu, ap 100 pāri zeķu (arī lielākas, jo pievienojušās adītājas, kuras labprāt ada, bet saprātīgākus izmērus, kas noder arī reanimācijai), arī cimdiņi bez īkšķīšiem, kādus, izrādās, pēc vajadzības reanimācijas māsas esot adījušas naktīs.

Zeķes dalām gandrīz visām nodaļām, jo noderot. Slimnīcā bērni nonāk arī, piemēram, satraumēti uz ielas - bez rezerves vilnas zeķītēm somā. Diemžēl neesmu skaitījusi, cik kilogramu adījumu Sandra jau ir atvedusi uz slimnīcu. Adīšanas organizēšana ir Sandras sirdsdarbs. Tas pilnīgi noteikti palīdz atveseļoties arī mazulīšiem, jo viņu mammas gūst spēku, redzot, ka pavisam svešas, bet, iespējams, tādas pašas meitenes kā viņas, ir ielikušas dvēseli brīnumskaistā cepurītē bērniņam.»

Adīt Sandra sākusi ar domu - tie, kuri var, palīdz tiem, kas nevar. «Adīšana ir mans vaļasprieks,» stāsta Sandra. «Adot tiem, kam šīs zeķītes, cepurītes, cimdiņi un sedziņas ir ļoti vajadzīgas, nāk klāt arī gandarījuma sajūta.» Taču Sandra ne tikai ada pati, bet iesaista tajā arī citas atsaucīgas adītājas un sagādā viņām dziju, kuru iegādi finansiāli atbalsta pašas vadītais uzņēmums SIA «Alima». Labdarībā viņa ir iesaistījusi Lazdonas sieviešu rokdarbu pulciņa dalībnieces, vairākas individuālas adītājas. No divām pensionārēm adījumus Sandra atpērk. Darba terapijas ietvaros viņa noorganizējusi plīša sedziņu šūšanu Rīgas psihoneiroloģisko slimnieku rehabilitācijas uzņēmumā, kā arī vēlētos izveidot sadarbību arī ar sociālās aprūpes centru «Iecava».

Sadarbībā ar mājturības skolotāju Zandu Zīvārti adīšanā ir iesaistītas vidusskolas čaklākās rokdarbnieces, pašlaik aptuveni 15 vecāko klašu meitenes.
Skolotāja atzīst, ka uz meiteņu atsaucību ilgi nav bijis jāgaida, jo, ja klasē ir kaut divas čaklas adītājas, viņas spēj paraut līdzi pārējās. Ciemošanās reizē skolā satiku Baibu Ūdriņu no 12.a un Viktoriju Lukaševu no 9.a klases (attēlā).

Viņas jau paspējušas noadīt pa komplektam, kurā ir zābaciņi, zeķītes, cimdiņi un cepurīte. Adījumu izmēri ir pavisam mazītiņi - zeķītes pēdas garums ir trīs līdz pieci centimetri, bet cepurītes ir mazākas par plaukstu. Tas viss top bērniņiem, kuri dzimuši priekšlaicīgi ar svaru, kas dažkārt ir mazāks par kilogramu.

Meitenes stāsta, ka būtu interesanti uzzināt, kam tiks viņu adītās zeķītes un cepurītes. Baiba sola uzrakstīt kartīti ar novēlējumu un savu vārdu, lai saņēmējs zina, kas adījumu valdziņos ielicis daļiņu savas mīlestības. «Esmu lepna, ka ar savu veikumu varu kādam palīdzēt,» atzīst Baiba. Arī Viktorija stāsta: «Šī ir pirmā reize, kad adu labdarībai. Būtu piedāvājums, labprāt darītu to vēl.»

Adīšana ir šo abu meiteņu vaļasprieks. Vakaros viņas nemēdz skatīties televizoru, bet labprātāk nododas adīšanai. Izmēģināts jau ir viss - vestes, zeķes, cepures, jakas. Baiba sev pat noadījusi mīkstu un siltu segu, bet Viktorija skolas brīvlaika divās nedēļās noadījusi garumgaru džemperi līdz pat potītēm. Baiba smejas, ka kopš sestās klases viņu pārņēmusi zeķu adīšanas atkarība: «Tā ir laba dāvana un reizēm var arī lieku naudiņu nopelnīt.»

Viktorija pārsvarā ada sev, bet dažreiz draugiem vai radiem ir kaut kas ļoti iepaticies, un tad jauniete aplaimo arī viņus. Viktorija rokdarbiem pievērsusies sestajā vai septītajā klasē. Viņa ne tikai ada, bet labprāt arī tamborē un izšuj.

Skolotāja Zanda piekrīt meitenēm, ka rokdarbu izgatavošanā nepieciešama liela pacietība, toties tas ir labs veids, kā dažādot savu garderobi, vienmēr zinot, ka nevienam citam tādas lietas nav. «Kvalitatīvs roku darbs vienmēr būs cieņā,» teic Z. Zīvārte, piebilstot, ka tagad arī ekonomiskie apstākļi piespiedīs biežāk ar to nodarboties.

Anta Kļaveniece

Komentāri

Pievieno savu komentāru

Vārds:
e-pasts:
Komentārs:
Autorizācijas kods:

Zināšanai: Autorizācijas kods rakstāms ar mazajiem burtiem! Portāla administrācija neatbild par lasītāju ievietotajiem komentāriem un aicina portāla lasītājus nepublicēt nelikumīgu, draudošu, aizskarošu, apmelojošu, neslavu ceļošu, neķītru, vulgāru, pornogrāfisku, zaimojošu un komerciāla rakstura informāciju, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neslēpties aiz citas personas vārda. Aicinājuma ignorēšanas gadījumā administrācijai ir tiesības dzēst neatbilstošus komentārus portālā, kā arī liegt lietotājam turpmāku pieeju portālam.